Diemžēl Valkas dzīvnieku patversmes labā slava ir aptraipīta. Diemžēl Valkas dzīvnieku patversmes labā slava ir aptraipīta.
No sirds gribas ticēt, ka beidzot tiešām ir pielikts punkts strīdiem un aizdomu ēnai ap un par Valkas dzīvnieku patversmi, tomēr jāteic, ka šīs iestādes labā slava ir aptraipīta. Arī man nācās visai tai jezgai izburties cauri.
Tas nebija viegli, jo līdz šim svēti ticēju patversmes darbinieku līdzcietībai un patiesai vēlmei nelaimē nokļuvušajiem suņiem un kaķiem atrast mājas. Kad viesojos patversmē, tās vadītājai Ritai Luguzei jautāju, vai izdodas visiem mājdzīvniekiem atrast jaunas mājas, bet konkrētu atbildi nesaņēmu.
Nenoliedzami, viņa ir daudz darījusi, lai pilsētā neklaiņotu suņi un daudzdzīvokļu māju pagrabos un pagalmos neklīstu izbadējušos un novārgušu kaķu bari. Tāpat viņa gādā, lai uz ceļiem nemētātos sabraukti dzīvnieki.
Tomēr sabiedrībā valda uzskats, ka patversmes darbiniekam ir jābūt iejūtīgam, cilvēcīgam un nekādā ziņā viņa galvenais uzdevums nevarētu būt dzīvnieku nonāvēšana. Atklāti sakot, sirds dziļumos šaubos, ka dzīvniekam pēc nokļūšanas patversmē klāsies labi, tāpēc diez vai kādam kā agrāk ieteikšu dzīvnieku atdod patversmei.
Arī es esmu kļuvusi par savas neticības upuri. Pirms vairākām nedēļām uz mājām atnesu lielu, skaistu runci, kas vairākas dienas nosalis žēli ņaudēja un meklēja palīdzību, pietipinādams klāt ikvienam garāmgājējam. Man neizturēja nervi, kaķi pasitu padusē un aiznesu uz mājām.
Patversmes pakalpojumus nemeklēju, jo man nav pārliecības, ka atradeņa liktenis būtu ar pozitīvu iznākumu.
Pašvaldības amatpersonas pēc šī skandāla vien atgādināja, ka patversme nav viesnīca, bet vai cilvēks ir tiesīgs izlemt Dieva vietā, dzīvot pamestam veselam un dzīvespriecīgam sunim un kaķim vai mirt. Nenoliedzami, vieglāk ir iemidzināt likteņa pabērnus, bet svētīgāk un cilvēcīgāk – darīt visu, lai sameklētu jaunas mājas.
