20. septembrī 12:30 policijā saņemta informācija no ārstniecības iestādes, ka Valmierā kāda veikala tualetes telpā uz grīdas atrasts guļam 15 gadus vecs zēns. Jaunietis nogādāts Vidzemes slimnīcā, kur viņam konstatēta akūta intoksikācija…
Zēnam ir 15 gadu, pulkstenis
ir 12 dienā un vienīgā vieta,
kur jaunietiem šajā laikā bija
jātrodas, ir mācību stundas.
Ir pilnīgi skaidrs, ka katrs no mums uz šo ziņu reaģē savādāk. Vieni atviegloti nopūšas ar domu, ka “mani tas neskar”, jo “ mani bērni jau NEKAD!” Citi ieraujas sevī, negribot ne dzirdēt, ne redzēt, jo, iespējams, nojauš, ka šī nelaime jau reāli klauvē pie durvīm, tikai neesam gatavi to atzīt. Vēl citi šo ziņu uztver kā signālu, ka “es neesmu vienīgais”.
Ja reakcija paliek tikai pārdomu līmenī un neseko aktīva darbība, tad jāatzīst, ka kļūdāmies. Ir jāsaprot, ka šī problēma reāli skar mūs VISUS. Apreibinošo vielu lietošana iet roku rokā ar noziedzību un nav nekādas nozīmes, kas un kur patrāpīsies ceļā tam, kas meklēs naudu kārtējās devas iegādei.
Šis nebūt nav pirmais gadījums, kad policijas rīcībā nonāk informācija par gadījumiem, kad jaunieši lietojuši dažādas apreibinošas vielas un diemžēl parādās informācija, ka gar skolām ne tikai Valmierā klīst “laipni” ļautiņi, kas pirmo devu piedāvā par brīvu- sak, paskaties, pavēro, pamēģini, labi būs. Vilinājums ir pārāk liels. Ja PIRM TAM nav noformulēta attieksme pret šādu piedāvājumu, tad atbilde, visticamāk, būs pozitīva…
Un vecākiem diemžēl nav laika ieskatīties bērnam acīs un, ja arī to izdarām, tad ar lielu atvieglojuma sajūtu tiek uztverts bērna sniegtais paskaidrojums, ka acis apsārtušas tāpēc vien, ka skolā slikti gājis, bet izmaiņas bērna uzvedībā un apātisms tiek izskaidrots ar nogurumu un pārmaiņām pusaudža organismā. Dzīvojam kā strausi, galvu smiltīs iebāzuši, un domājam, ka mūs neviens neredz..
Izeja ir tikai viena- aktīvi jāreaģē uz šādiem piedāvājumiem, jāinformē par tiem policija, skolas apkalpojošais personāls un vadība. Vecākiem ir JĀRUNĀ ar saviem bērniem, jāreaģē uz pirmajiem signāliem un jāapmeklē speciālisti. Nedrīkst kautrēties, jāatzīst problēma, jāuzdod jautājumi un jāiegūst pēc iespējas vairāk informācijas, lai izdarītu izvēli, kā dzīvosim tālāk.
Pagaidām viss liecina, ka zēnu šādā stāvoklī novedusi par tik “nevainīgu” dēvētā zālīte…
