Pēc Latvijas pilnīgas neatkarības iegūšanas 1991. gadā organizatori – tautfrontieši – pārvērtās par Latvijas politiķiem.
Katrs, kurš domāja par vieglāku dzīvi kā iepriekšējā valstu veidojumā – Padomju Latvijā, ar pieņēmumu, ka tāda nemaz nav bijusi, bet tikai Padomju Savienība.
Šī valstu savienība stipri atšķīrās no tagadējās ES. Kad veidojās Padomju Savienība, notika tas pats, kas tagad notiek Ziemeļāfrikas valstīs. Tas toreiz skaitījās progresīvs virziens ķeizariskajā Krievijā, un ne jau velti šī sociālisma ideja aizrāva arī citas tautas. Padomju iekārtas nodibināšanos Latvijā var saukt kā grib – vai tā bija okupācija, vai pievienošanās PS, nav svarīgi, bet netaisnīgi no tagadējiem Krievijas varasvīriem Medvedeva un Putina prasīt atbildību par notikušo, jo tad valdīja pavisam citi vīri.
Protams, kapitālistiskās pasaules varas vīriem šī pārmaiņa nebija patīkama, tāpēc bija jāsāk karot uz nebēdu. Padomju ļaudis cīnījās varonīgi, dzīvoja un strādāja draudzīgi, tāpat arī Padomju Latvijā. Nebūtu uzvaras 9. maijā, nebūtu arī 4. maija. Kaut tagad pēc PS sabrukuma viss nostājās atkal vecajās pozīcijās, tomēr ne tā, kā bija senāk.
Nomainīti veco ideoloģiju nosaukumi – nav vairs ne sociālisma, ne kapitālisma, bet parlamentārais demokrātisms, būtu jāattīsta nākamais – humānisms. Kā Latvijas ļaudis to novērtē, būtu interesanti izmantot pašreizējo tautas skaitīšanu. Uzskaites anketās varētu pievienot vēl vienu jautājumu – kā attiecīgais cilvēks vērtē pašreizējo valsts iekārtu. Atbildes varētu būt tikai ar vienu vārdu: ja apmierina, tad – jā, ja neapmierina, tad – nē.
Statistikas datu kopsavilkumā būtu redzams rezultāts, kas jāņem vērā tālākā valsts izveidē, par attiecīgām personām. Kādam noteicošam spēkam valstī jābūt, kas nosaka, kurš var būt politiķis, kurš nevar. Nedrīkstētu būt tā, ka dažs tikai iedomājas, ka spējīgs par tādu būt.
Dzīvē redzams, ka saprašana par politiku jeb valsts un sabiedrības lietām pavisam vāja, runā, ka Latvijā viss labi, nezinot īsto stāvokli. Izpaužas varmācīgi paņēmieni, laikam vēl mantoti no tautfrontiešu laikiem, ko grib iestāstīt parupjā veidā, lai cilvēki to pieņemtu ar izpratni, nosaucot visu sacīto par tautas izglītošanu.
Tā tiek skaidroti dažādi jautājumi, piemēram, visiem vajag būt optimistiem pat tad, kad optimismam nav nekāda pamata, smaidīt, kad nav par ko smaidīt, vajag uzlabot demogrāfisko situāciju, kaut valsts iekārtojums tam neatbilst. Paši miljonāri piemēru nerāda, jo tad katram deputātam vajadzētu būt vismaz desmit atvasēm. Pat putni un cita dzīvā radība vispirms iekārto ligzdu un tikai tad rada pēcnācējus.
Tautfrontieši laikam domāja ar cēlām, it kā patriotiskām jūtām paņemt valsti tikai sev, bet aizmirsa paņemt arī atbildību par valsts īpašumu un citiem valstī dzīvojošiem cilvēkiem. Tagad nav zināms, kādu spēku ietekmē mēģina nicinoši izturēties pret cittautiešiem. Braukdami ceļojumos redz, ka nevienā citā valstī tā nenotiek. Šāda barbariska izturēšanās godu nedara ne tautai, ne valstij. Barikažu laikā paši savus tautiešus pakļāva dzīvības riskam.
Tagad vēl nesajēdz, kāpēc viss beidzās ar ievērojami maziem upuriem. Varēja notikt tas pats, kas tagad Lībijā. Steidzami jādomā, uz kurieni ejam. Politiskās partijas uzkundzējas ar savu uzskatu paušanu, viss laiks paiet tikai diskusijās, tāpēc darbi uz priekšu neiet. Tautā pastāv uzskats, ja pārdevējs savu preci ļoti slavē, tad tur kaut kas nav kārtībā, no tā nevar pirkt. Vai politikā nav tas pats? Godā vajadzētu celt darītājus, nevis runātājus.
Jāsaka, ka Latvijā cilvēki aktīvi un katrs darbojas iespēju robežās. Kamēr valstij pašai nebūs savi ražojošie īpašumi, nebūs ienākumi, kas pašreiz tikai privātīpašnieku rokās, tikmēr cilvēkiem būs tā jāmokās. Ja nekontrolētu priekšroku dos ārvalstu investoriem, kuri iegādājas Latvijā zemi, kopj to ar modificētiem paņēmieniem, nobendējot bites, lopus un augus, kamēr zviedru Swedbanka izvilks pēdējos grašus no šeit palikušiem cilvēkiem, kādreiz auglīgos tīrumus apstādīs kokiem, Latvijas dārgmetālus – zeltu, sudrabu – pārvērtīs nevajadzīgās medaļās, pienāks ātri laiks, kad latvieši atkal būs vergu kārtā.
