Gadi nāk un gadi iet. Gadi aizsteidzas. Mūsu gadu gājums sniedzas pāri gadsimtu robežai. Ir patīkami tikties ar bērnības draugiem, ar kuriem vadījām kopā sūro dzīves ritmu pirms vairāk kā pusgadsimta tālajā Sibīrijas Čainskas rajonā.
Pat iedomāties nespējām, ka pāri tālumiem un gadu plūdumam vēl būs iespēja tikties. Nesen pie mums viesojās Gaļina Ivanovna Švecova no tālās Sibīrijas Čainskas rajona pilsētas Podgornajas.
Divdesmit dienas ir aizritējušas lielā steigā, gan viesojoties pie bijušajiem Taskinas un Vasgatjoras sādžu latviešiem, gan apskatot Latvijas skaistākās vietas, gan iepazīstot dzīvi lauku viensētās. Bijām priecīgi Gaļinu uzņemt bijušo taskiniešu un vargatjoriešu ģimenē. Viņu Latvijā ļoti interesēja putni un koki, piemēram, ozoli, liepas un vīksnas. Gaļina līdzi paņēma koku grāmatā nospiestas koku lapas, bet pati mums kā dāvaniņas atveda Sibīrijas riekstus un fotogrāfijas no Pogornajas.
Nemeklējam politiskos klupšanas akmeņus, bet cienām viņas dzimtenes mīlestību – dzimusi, augusi un mūžu pavadījusi kā krievu valodas skolotāja Čainskas rajonā, Sibīrijā. Turklāt viņa ir ne tikai skolotāja, bet arī dzejniece.
Vēl 24. jūlijā sanācām kopā, lai izstaigātu tālās bērnības un jaunības takas Sibīrijas zemē. 25. jūlijā vadījām Gaļinu atpakaļ ceļā uz Podgornaju.
Laimīgu ceļu Gaļina! Pasveicini tālo Sibīrijas zemi!
Arī ar savu dzejoli “Nostalģija” devi saprast, ka Čajas krastos neesam aizmirsti. Žēl, ka Taskina ir pazudusi no kartes. Dzejolī raksti: “Kur bija sādža, tagad aug labība.” Bet tagad zāle un latvāņu dzimtas augs, kurš kādreiz remdēja mūsu bada izjūtas.
