Latvijā sāk darbu jaunievēlētā Saeima un jaunizveidotais Ministru kabinets. Avīzes raksta, ka ceturtā daļa vēlētāju esot vīlušies savā šķietami pareizajā izvēlē. Tā mēdz gadīties, kad loģisku domāšanu uz laiku aizstāj emociju diktāts. Tad, no vilka bēgot, uz lāci krīt.
Valdību faktiski veido astoņu partiju divas apvienības, un šāda konstrukcija daudziem neliekas stabila. Dombrovskis bija iedzīts sprukās, kad nācās piekāpties sadarbības partneru untumiem. Pēc Elitas Veidemanes vērtējuma Valdis Kristovskis bija gatavs pārgrauzt dzelzceļa sliedi, lai tiktu ārlietu ministra krēslā. Un tā nu vīrs ar Hitlera ūsiņām solās būt pats problemātiskākais no diplomātiskā dienesta vadītājiem divdesmit gadu laikā. Daudzu iemeslu dēļ.
Cits Domrovska neveiksmju stāsts ir piespiedu atteikšanās no Nacionālās apvienības aicināšanas valdībā. Kāpēc tieši Štokenbergs izmantoja veto tiesības, kļūst skaidrs pēc tā, kā tēvzemietim Bērziņam paredzēto tieslietu ministra portfeli ieguvis pats skandāla autors. Starp citu, Štokenberga partijai “Vienotībā” ir tikai pieci deputāti un divi ministri. Jāpiebilst, ka pašiem jaunlaicēniem ir vienpadsmit deputātu, kas nav nemaz daudz vairāk par atstumtajiem Šlesera un Šķēles politiķiem.
Pavisam dīvaina ir Ēlertes iecelšana Kultūras ministrijas galvenajā krēslā, atstumjot malā labi strādājošo Dālderi. Nu ko, dālderis izmainīts pret vērdiņu.
Jezgā aizvainotie zaļzemnieki vairākiem ministru posteņiem piemeklēja ļaudis no rezervistu soliņa, tā teikt, ka tik caurums aizbāzts. Jācer, ka šiem jaunajiem ministriem pietiks saprāta vismaz sākumā nestrēbt karstu, lai iegūtu vērtīgu politiskā darba pieredzi.
Nākotnē, ja valdības koalīcija sašķeļas, var izveidoties jauna situācija. Uz kādu laiku var valdības koalīcijā nokļūt tagadējā opozīcija. No taktiskā viedokļa nebūtu slikti, ja, teiksim, Labklājības un Veselības ministriju kādu laiciņu pavadītu “Saskaņas centra” runasvīri. Gala rezultātā tauta tic darbiem, nevis vārdiem.
ASV notikušās starpvēlēšanas panākumus atnesa opozīcijai, līdz ar to Barakam Obamam kļūst gandrīz neiespējami turpināt savas populistiskās un pussociālistiskās reformas. Amerikāņi nepieņem politiku, kas atgādina virzību sociālisma virzienā. Līdz ar to varam sagaidīt, ka arī tā sauktā attiecību pārstartēšana ar Krieviju var piedzīvot izmaiņas. Tiesa, NATO blokam kopumā par galveno prioritāti kļūst Eiropas civilizācijas nosargāšana pret totalitārām ideoloģijām.
Gan ASV, gan NATO valstu vadītāji sapratuši to patiesību, ko zināja jau Senajā Romā: ja lielvalsts necīnās pret barbariem barbaru zemē, tad nāksies pret viņiem aizstāvēties savā zemē. Kad Roma aizmirsa šo gudrību, to sagrāva mežonīgu bārdaiņu ordas. Lai nosargātu Rietumu vērtības, nepietiek ar imigrācijas likumu pastiprināšanu un atteikšanos no infantilā humānisma pārspīlējumiem, būs vajadzīga arī sadarbība ar Krieviju.
Tikmēr pašā Krievijā turpmākais virziens būs atkarīgs no tiesas sprieduma dīvainajā prāvā pret Hodorkovski un Ļebedevu. Ja Kremlis lems šos cilvēkus sapūdēt cietumā, tad nekāda brīvā tirgus vai modernizācijas nebūs. Kaut Ļebedevs, atteikdamies no pēdējā vārda, paziņoja, ka “savu pēdējo vārdu es sacīšu citā vietā”. Ir pieņemtas izskatīšanai sūdzības gan Strasbūras, gan Hāgas starptautiskajā tiesā.
Uz šī fona grūti izprotams var šķist Medvedeva brauciens uz Kuriļu salām, izraisot Japānas asus protestus. Krievijai strīdīgās četras salas vajadzīgas, lai aizsargātu Klusā okeāna floti, tāpat lai zvejotu zivis un krabjus, kuru gan palicis pavisam maz. No kontinenta ievestie cilvēki salās faktiski bija likteņa pamesti, līdz kamēr Jeļcina laikā japāņiem atļāva salas apmeklēt un apgādāt cilvēkus ar humānās palīdzības kravām.
Tagad Kuriļu iedzīvotāji mācās japāņu valodu un cer uz sevis pievienošanu civilizācijai. Medvedevs var gan cerēt uz lielkrievu šovinisma smirdīgā uzduļķojuma radīto noskaņojumu tautā, bet līdz ar to tiek atstumts dabīgais stratēģiskais partneris, lai pati Krievija spētu turēties pretī Ķīnas ietekmei. Bet tas būtu plašāk tirzājams jautājums.
Kremļa politiķu sajūsma par labo draugu Janukoviču sāk šķobīties. Neapmierinātību sāka paust “Gazprom” vadība, jo izrādās, ka par Melnās jūras flotes bāzi Sevastopolē samaksai piesolītos 40 miljardus dolāru jāmaksā nevis valdībai, bet “Gazprom” koncernam no savas peļņas. Un drīz jau sekoja arī Maskavas televīzijā neganta Janukoviča apņirgāšana. Kaut Janukovičs savai valstij dabūjis dāvinātus miljardus, viņš nebūt nav gatavs visu metalurģisko rūpniecību atdot krievu oligarhiem, atņemot to savam sponsorētājam Ahmatovam, no kura, stāsta, jau vienreiz dabūjis pa fizionomiju.
Plaši zināms fakts, ka Janukovičs jaunībā ir pasēdējis cietumā. Nedaudz paskaidrošu. Padomju impērijā vienmēr problēmas radīja daudzie deficīti. Mainoties modei, mainījās arī zagļu tikumi. Bija laiks, kad zaga tā sauktos boloņas lietusmēteļus, tad sekoja savāžamo lietussargu zādzības. Septiņdesmitajos gados dominēja pūkaino ziemas cepuru, tā saukto pižiku, mode, un deficīto apģērba gabalu sita gājējiem no galvas veiklas zagļu grupas. Janukovičs esot bijis viens no viņiem, kurš savu arodu piekopis publiskajās tualetēs.
Zinādams armēņu anekdoti, ka sieviete ar paceltiem brunčiem skrien ātrāk par vīrieti ar nolaistām biksēm, Janukovičs par upuriem izvēlējies tos, kas tualetē tup virs zināmā cauruma.Tāds, lūk, Kremļa duumvirāta draugs. Salīdzinājumā Putins ar saviem draugiem Hodorkovskim nozaga pasaulē ceturto lielāko naftas kompāniju.
