Daži amerikāņu pētnieki secinājuši, ka pasaule pakļauta radikālām pārvērtībām ik pa 20 līdz 25 gadiem. No sevis piebilstu, ka agrāk šis pārmaiņu periods varēja būt ilgāks, toties mūsdienās arī sabiedriskie procesi norit straujāk.
Laikrakstos ik pa brīdim parādās raksti, kuros salīdzina mūsdienu Latviju ar pirmskara vecajiem Ulmaņlaikiem. Tiek salīdzinātas algas un cenas utt. Aizmirstot, ka tolaik cilvēkiem bija citas dzīves prasības.
Pamēģiniet salīdzināt, teiksim, toreizējo ģimnāzijas direktoru ar mūsdienu situāciju. Ģimnāzijas direktors gandrīz vienmēr bija vīrietis, viņš mēnesī saņēma 500 latus, vēl viņam pienācās dienesta dzīvoklis skolas telpās, bet, ja nepieciešams, viņa rīcībā bija zirgs, aizjūgs un varbūt pat kučieris.
Direktora gaspaža varēja algotu darbu nestrādāt, lauku apstākļos aprūpēja nelielu ģimenes saimniecību, kas varēja būt gan puķu un salātu dobes, gan vistas vai pat gotiņa svaigam pienam. Vienam vai otram no ģimenes parasti bija lauku saimniecība, kur uzturēties vasaras atvaļinājumos vai Lieldienu brīvdienās. Lielākās luksus preces bija Ērenpreisa velosipēds un VEF radioaparāts.
Pagājuši vairāk nekā 70 gadi. Lai alga kāda kuram, bet automašīna vajadzīga katram. Televīziju lieki pieminēt. Vēl pirms divdesmit gadiem mobilos telefonus neviens nepazina, bet par datoriem bijām tikai dzirdējuši, internets varēja likties kā no fantastikas romāna. Un vai mūsdienās normāla ģimene var iztikt bez ledusskapja ar saldējamo kameru, bez veļas mazgājamās mašīnas, putekļu sūcēja, bez gāzes vai elektriskās plīts?
Tepat mūsu novados ir pagasti, kuros elektriskā gaisma iedegās tikai pirms 50 gadiem. Brīnišķīga dzīve, ja vien par visu nevajadzētu maksāt. Ja iepriekš pieminētais ģimnāzijas direktors daļu savas algas ieguldīja lauku saimniecības modernizācijā, tad mūsdienu direktorītes ar savu trīskārt apcirpto aldziņu knapi jaudā nomaksāt daudzos rēķinus.
Viens mūsdienu paradokss. Nav šaubu, ka daudzdzīvokļu māju apsilde no centrālās katlumājas ir progresīva lieta, teorētiski vajadzētu sanākt, ka šāds apkures veids ir arī lētāks. Bet varam brīnīties nenobrīnīdamies: ar tradicionālās malkas apkuri un mūrīšiem sanāk reizes piecas lētāk. Man saka, lūk, par manu janvāra maksājumu cits nopērk kravu saskaldītas malkas, ar ko pietiek visam gadam. Vai progress?
Kaunīgie latvieši laiku pārvērtībāsJa gribam būt pavisam patiesi, tad no ES 27 valstīm tieši Latvija iekritusi visdziļākajā bedrē, tā kā bulgāri un rumāņi iepriekš labākus laikus nav pieredzējuši. Atrodas gudreļi, kuri publicē salīdzinājumus ar Īslandi, sak, šiem vikingu pēctečiem situācija bija daudz trauksmaināka, bet jau atjaunojuši agrāko dzīves līmeni.
Šāds salīdzinājums nekorekts, jo īslandieši pagaidām dzīvo uz svešas naudas rēķina, proti, viņi ļāva bankrotēt bankām, un angļu un zviedru naudiņa tutū. Valdība spriež, ka valstij nav jāatbild par privāto biznesu, un vēl nav skaidrs, kas notiks turpmāk. Tautai lielākais pārdzīvojums bijusi inflācija. Bet katram skaidrs, ka ārvalstu bankas savus zaudējumus centīsies atgūt agri vai vēlu.
Latvijas situāciju dara sarežģītu aizdevēju prasība ES un SVF naudu neizmantot attīstībai, bet tikai izmaksāt algās un pensijās. Un Dombrovska valdība šo prasību pilda burtiski un visiem līdzekļiem bremzē jaunu uzņēmumu radīšanu.
Ministra Kampara rūpe ir tā, lai neviens “nepareizais” uzņēmējs nespētu neko būtisku uzsākt, ja citādi nav iespējams pretdarboties, tad kādu jaunu teritoriju var pasludināt par liegumu. Bet ekonomikas ābece ir vienkārša: nav vajadzīgi miljardi noēšanai, jo šos miljardus iespējams nopelnīt pašiem. Līdz šim no valdības dzirdam tikai tukšu muldēšanu. Latvijā radīti simtiem inovatīvu produktu, kurus vajadzētu ražot un pārdot citām valstīm vai ar vietējo ražojumu aizstāt importu.
Tikmēr cilvēki paliek bez darba un brauc projām no Latvijas. Pēc negoda ar zināmo 13. janvāra šņabja bodes izlaupīšanu neviens skaļi protestēt negrasās, jo ir taču kur aizbraukt. Gluži kā anekdotē: visi raudāja, bet turpināja gremot kaktusus.
To izmanto valdības koalīcija. Premjers nolēmis pieturēt darbā ministri Mūrnieci uz trim mēnešiem tāpēc, lai viņa atlaistu no darba kādus divus simtus policistu. Kas notiks ar šiem atlaistajiem, tas varasvīrus neinteresē.
Vajadzīga vērtību pārvērtēšanaKopš PSRS sabrukuma Rietumu sabiedrībām zuda galvenais biedēklis, tāpēc radikāli mainījusies politiķu attieksme pret diktatoriskajiem režīmiem. Kamēr toni noteica Tečere, Reigans un Kols, nekādi principiāli kompromisi ar visādiem bažibožukiem nebija domājami.
Tagad uzskatāmākais paraugs bezprincipialitātē ir Berluskoni, kura lielākie draugi Putins un Kadafi, bet neko daudz neatpaliek arī Obama, Sarkozī vai Merkele. To prasmīgi izmantojis Lībijas šizofrēniskais diktators Kadafi, kuram angļi piedeva lidmašīnas spridzināšanu virs Lokerbijas, daudzus citus teroraktus un skandālus piedeva gan Šveice, gan Francija un Vācija, bet draugs Putins norakstīja Lībijas milzīgos parādus par ieroču piegādēm vēl PSRS laikos.
Rietumu ierēdņi daudzkārt pazemojušies, kad viņiem Kadafi teltī nācās līst uz ceļiem. Nu beidzot ANO Drošības padome pēc dienu ilgām debatēm izlēma, ka mērs ir pilns.
Maskavas bļaurīgais komentētājs Ševčenko uzskata, ka Lībijā notiek villošanās starp ciltīm. Faktiski jārunā par tuaregu un berberu cilšu apvienībām, kuru senās tradīcijas nogludinājusi cilvēku pārcelšanās un kopīgā reliģija. Var gan notikt, ka paša Kadafi pārstāvētā nelielā cilts var kļūt par vispārēja naida upuri.
Šādi primitīvi instinkti taču vērojami arī Latvijā: ja pāris policistu izrādās nelieši, tad daži ļaudis vaino visus policistus bez izņēmuma. Tāpēc nebrīnīsimies, ka Lībijā saniknoti berberi vai tuaregi var mēģināt iznīcināt Kadafi klanu. Katrā gadījumā atcerēsimies par raksta sākumā minētajiem divdesmit gadiem – pārmaiņu sākumu pasaulē mēs tikko sākam apjaust.
