Pirms kāda laika avīžu virsraksti gandrīz gavilēja: lūk, budžetu nenāksies vis “konsolidēt” par domātajiem 400 miljoniem, bet tikai par mazāk sāpīgajiem 280 miljoniem.
Kas sāp mazāk un kas sāp vairāk, to iespējams noteikt tikai salīdzinājumā katra vārgdieņa sajūtās. Psiholoģiski cilvēks ir noskaņots tā, ka sāpīgi uztver katru atņemto santīmu. Ja kādam kaut kas vienreiz iedots, tad to vairs nedrīkst atņemt, lai manipulācijām pakļautais to neuztvertu kā vislielāko traģēdiju.
Gan mūsu valdības ministri, gan starptautiskie aizdevēji ir metami pār vienu kārti, jo budžeta sastādīšanā dominē domāšana “tekošā momenta” kategorijās. Ne mazākās miņas no centieniem modelēt nākamā gada ieņēmumus, saglabājoties ekonomikas izaugsmei vismaz pašreizējā līmenī. Skaidrs taču pat cūku kāvējam, ka krīzi pārvarēt iespējams tikai ar ražošanas veicināšanu.
Lai ražotu vairāk, vajadzīgas investīcijas un atbalsts uzņēmējdarbībai, vienlaikus uzturot konkurētspēju starptautiskajos tirgos un pirktspējīgu pieprasījumu pašmāju veikalos. Ja budžets tiktu veidots ar šādu perspektīvu, tad daudzinātā “konsolidācija” varētu būt minimāla, dodot spēcīgu impulsu patiesam atžirgumam. Pašreizējie sāpīgie griezieni var novest pie tā, ka valsts tautas saimniecība nokļūst dziļā stagnācijā.
Līdzīgu piedāvājumu valdībai ir izteikuši gan uzņēmēji, gan pašvaldības, bet aizvadīto vēlēšanu rezultāts ir tāds, ka biznesu pārstāv tikai pāris deputātu. Te es nedomāju Šleseru, kura domāšana vairāk atbilst Grieķijas biznesmeņu praksei.
Savukārt starptautiskie aizdevēji par galveno uzdevumu uzskata banku glābšanu, nevis rūpes par to, lai, attīstot ražošanu, likvidētu bezdarbu un celtu tautas labklājību. Turklāt Latvijas ierēdniecība nav gatava stāties pretī kaimiņvalstu protekcionismam, kas apgrūtina mūsu ražotāju konkurētspēju.
Latvijā nav arī nekāda aizsardzības mehānisma, lai pašmāju ražotājus pasargātu no spekulatīvajām tirgus svārstībām. Teiksim, šogad sausums gandrīz iznīcināja griķu ražu Krievijā un Ukrainā. Bet gribu atgādināt, ka pirms pāris gadiem šo kultūru pilnībā iznīcinājām paši savā zemē – zemnieki izaudzēto bija spiesti pārdot zem pašizmaksas.
Un cik daudz zemnieku saimniecības pavisam nesen bija spiestas izkaut piena lopu ganāmpulkus, un rezultātā nespējam izpildīt pat Briseles noteiktās visai knapās piena ražošanas kvotas. Līdzīga mētāšanās vērojama arī graudkopībā.
Viduslaiku Japānā par pašu priviliģētāko ļaužu kārtu tika uzskatīti zemkopji, kuri hierarhijā atradās tūlīt aiz samurajiem.
Dažkārt visādus brīnumus sarunā arī nopietni ekonomisti, kuriem pienāktos dot padomus politiķiem. Tā vēl pirms vēlēšanām Uldis Osis kā piemēru minēja… hitlerisko Vāciju, kur milzīgo bezdarbu despotiskais fīrers esot likvidējis vienā rāvienā.
Nopietnam ekonomistam gan vajadzētu zināt, ka pirmskara Vācijā bezdarbu likvidēja, gatavojot valsti liela mēroga karam. Daļa bezdarbnieku tika iesaukta armijā, pārējie strādāja rūpnīcās, kas ražoja bruņojumu. To pašu darīja arī Staļins savā impērijā.
Piepūšamo tīģeru liktenisLatvijas ekonomiskais sabrukums notika tāpēc, ka izaugsme balstījās uz nekustamo īpašumu burbuļa radīšanu, ko neatlaidīgi veicināja vikingu banku kreditēšanas politika. Līdzīgi tas noticis arī tā sauktajos ekonomiskajos tīģeros – Īrijā, Portugālē, Spānijā, daļēji arī Grieķijā.
Par Grieķiju saku “daļēji” tāpēc, ka tur sabiedrība savu labklājību balstīja uz atklātu blēdīšanos. Ne tikai valdība slēpa patieso statistiku no Briseles ierēdņiem, bet arī ikviens ierindas grieķis centās pagrābt pēc iespējas vairāk nenopelnītas naudas no ES kopīgā budžeta. Vācijas presē par to daudzkārt ironizēts, jo, piemēram, ja Brisele maksā subsīdijas par olīvkoku skaitu, tad nav grūti sava dārza koku kopskaitu atskaitēs dubultot, sak, lai nāk kāds un mēģina pārskaitīt.
Laikam taču nevienam neienāca prātā, ka to visu var kontrolēt ar aerofoto uzņēmumiem. Tikmēr grieķis, tā raksta vācieši, priekšroku devis sēdēšanai ēnainā kafejnīcā, sak, lai strādā ziemeļnieki, viņiem vajadzīgs sasildīties. Un tie 110 miljardi eiro aizdevuma, ko lielā mērā finansēja Vācija, Grieķijai būs jāatdod.
Biju ieslēdzis radio, noklausījos kādas dāmītes spriešanu, ka Īrijā nekādas krīzes nav. Algas samazinātas par pieciem procentiem, tāpat nedaudz apcirpti bezdarbnieku pabalsti, un latvieši to neizjūtot kā krīzes iestāšanos. Bet dāmīti laikam neinteresē, ka Īrijas budžeta deficīts pārsniedzis 30 procentus! Ko tas nozīmē, to ikviens īrs sāks izbaudīt tuvākajos četros gados.
Starptautiskie aizdevēji vēlas glābt Īrijā, tāpat Portugālē un citur savas bankas. Piemēram, Īrijā bankās dominē vācu un britu kapitāls. Šāda glābšanas operācija gan var pazeminēt eiro valūtas kursu, līdzsvarojot ASV dolāru drukāšanas negatīvās sekas, un gala rezultātā ieguvēja būs Ķīnas ekonomika.Ir dzirdēti spiedelējumi, ka letiņi no Īrijas varēšot darbu atrast Britānijā.
Faktiski arī Anglija sākusi stipri ierobežot budžeta tēriņus, turklāt darba devēji krietni augstprātīgāki pret darba meklētājiem no “sūda Latvijas”. Pagaidām var cerēt uz Norvēģijas viesmīlību, bet šī valsts ir pārāk maza, lai uzņemtu visus Austrumeiropas nabagus.
Portugāles stāsts būtu īpašs. Siltais klimats nozīmē lētāku dzīvošanu. Bet nesen nejauši dzirdēju kādu vīru sūdzamies: meita aizbraukusi uz Portugāli, strādājot divās darba vietās, bet ar nopelnīto knapi varot “savilkt galus kopā”. Laikam taču cilvēks bez specialitātes un valodu zināšanām – tādi vecajā Eiropā dažkārt tiek uztveri par “baltajiem nēģeriem”.
Mums labi būs tikai tad, kad latvieši iemācīsies rosīties paši savā zemē – no valdības līdz sīkajiem uzņēmējiem.
