Šā gada 5. maijā pazīstamā Krievijas cilvēktiesību aizstāve V. Novodvorska šīs valsts telekanālā RTVI raidījumā “Īpašais viedoklis” dalījās iespaidos ar interesentiem par savu neseno vizīti Igaunijā, kur viņa bija tikusies ar Valsts prezidentu, apmeklējusi Okupācijas muzeju utt.
Igauniju V. Novodvorska raksturoja kā mazu, labestīgu, ekonomiski efektīvu valsti, sevišķi salīdzinājumā ar Krieviju (tikai aptuveni 3 % no t. s. pasaules kopprodukta – un tas ar Krievijas milzīgajiem resursiem!).
Te vietā uzsvērt arī to, ka V. Novodvorska vienmēr aizstāvējusi un aizstāv ne tikai Igauniju, bet arī Latviju un Lietuvu pret tādiem, ko viņa trāpīgi apzīmē ar vārdu sarkanbrūnie. Par tiem stāsts arī turpmāk.Vēl salīdzinoši nesen kāds agresīvs rusoimpērists man centās iestāstīt, ka viņi (lielkrievi) Staļina vadībā esot mūs atbrīvojuši no fašisma, kas diemžēl vēl šodien esot Latvijā, un pārmeta man, ko es te vispār cenšoties runāt fašistu valodā (tas ir, latviski), lai taču runājot normālā cilvēku valodā.
Lasītājs pats sapratīs, kādā. Es minētajam sarkanbrūno sugas pārstāvim devu pienācīgu pretsparu, viņu nosaukdams (jo zināju, ka tas viņam ķersies pie sirds – nav jau pirmā reize) par fašstaļinistu. Papildus minēju skaidrus argumentus, ko apstrīdēt praktiski nav iespējams: latviešu kultūras nīdēšanu un latviešu kā etniskas (!) kopas eliminēšanu “progresīvajā” Krievijā pagājušā gadsimta 30. gados, sevišķi beigu posmā, noziedzīgo Molotova-Ribentropa paktu, īpaši attiecībā uz trešajām (!) valstīm, staļinistu un hitleristu sadarbību, piemēram, izbēgušo antifašistu atpakaļizdošanā (par ko mūsu pašmāju “antifašisti” tik ļoti nevēlas runāt),
Briesmīgo gadu, okupācijām, masu deportācijām, kurās galvenie cietēji bija tieši latvieši, kuri pamatā izveidoja Latvijas Republiku (LR), kas nav ne Ostlande, ne PSRS, un kam nav jāatbild par citu režīmu grēkiem.
Manam oponentam nebija nekādu kontrargumentu, un mūsu saruna likumsakarīgi pārtrūka.Salīdzinot staļinismu, arī modernizēto, ar hiltlerismu, varam droši teikt, ka staļinisms (ne mazāk asiņains hitlerisms) ir daudz dzīvotspējīgāks, vismaz zināmā teritorijā, un tam ir savas tipiskas iezīmes. Tas ir necaurskatāmāks, lielā mērā pateicoties tieši starptautiski svarīgu dokumentu apzinātai neatslepenošanai. Tas ir klaji melīgu, demagoģisku tēžu pārpilns, kas, piemēram, cenšas attaisnot trešo valstu teritoriju “pieaudzēšanu” (?!) Krievijas impērijai.
Tā apoloģēti cenšas samudžināt lietu būtību līdz absurdam un neievēro tādas lietas kā pamatcēloņus un sekas, patiesās, nevis izdomātās. Tas savā impēriski lielkrieviskajā ievirzē visus vai gandrīz visus nopelnus nacisma sagrāvē piedēvē sev (zīmīgs fakts: t.s. Lielajā Tēvijas karā krita ap 350000 gruzīnu, bet Krievijas “pateicība” par to ir zināma Gruzijas daļu okupācija!).
Un tas ir arī melnsimtnieciski zaimojošs: ja 433 Krievijas Valsts domes deputāti vienprātīgi nosoda ECT galīgo spriedumu V. Kononova lietā, tad (ja informācija ir precīza) iznāk, ka sadedzinātās grūtnieces miesās nogalētais bērniņš ir … fašists). Lielāku zaimošanu un cinismu grūti iedomāties!
Impēriskās Krievijas “Drangnach Westen” (spiešanās uz Rietumiem – vācu. val.) turpinās ekonomikā, informācijas jomā un – kas nav mazāk svarīgi – arī cīņas ap un par simboliem jomā. V. Kononova lietā Krievija ir cietusi vēsturisku sakāvi.
To nekādi nevar teikt par pieminekli Pārdaugavā, kas arvien vairāk pārvēršas par antilatvistu saieta vietu, ko ievērojuši arī pazīstami Krievijas un citu valstu vēsturnieki, interesenti. Te daudz līdzētu iespaidīgas masīvas sienas izveide ar koncentrētu vēsturisko netaisnību atsedzošu informāciju latviešu, angļu un krievu valodā. Tas taču ir iespējams, vai ne?
