Kad apceram neseno valdības veidošanas vēsturi, gribas izdalīt publiski redzamo un sabiedrības acīm neredzamo līmeni. Nekas gan nav ne jāizdomā, ne no pirksta jāizzīž, jo vērīgs lasītājs jau pats visu būs atradis gan laikrakstos, gan televīzijas ziņās. Cita lieta, cik lielā mērā ikviens spēj analizēt faktus.
Par to, ka “Vienotība” nebūt nav vienota politiska apvienība, esam varējuši lasīt katru dienu, par to runājuši gan žurnālisti, gan politologi. Nekādā ziņā tas nav mans izdomājums.
Man nešķiet nepamatoti daudzkārt izskanējušie vērtējumi, ka vairāku koalīcijas deputātu nomelnošana saistīta ar “Vienotības” iekšējo rēķinu kārtošanu. Spilgts piemērs ir žurnālistiem piespēlētā informācija par deputātes Bendrātes it kā nelikumīgajiem naudas darījumiem ar Lembergu. Jā, Bendrāte pirms gadiem 13 ar milzu sparīgumu dibināja “Kurzemes radio”, un nauda tolaik bija Lembergam.
Šodien darījums var likties dīvains, bet jāatceras, ka tie bija gadi, kad bankas skāra Krievijas finanšu krīze, tāpēc normālā ceļā kredītus iegūt nebija iespējams. Un tas taču notika vairākus gadus pirms tam, kad Bendrāte izlēma balotēties Saeimas vēlēšanās.
Man personīgi bijusi pavisam neilga sadarbības prakse ar žurnālisti Bendrāti, varu tikai apliecināt, ka arī vārdiskas vienošanās viņa pildījusi precīzi.
Cita lieta par Čigāni, kura par samērā amizantu likumpārkāpumu savu sodu jau saņēmusi. No ētiskā viedokļa Čigāne rīkojusies pēc Heines apsmietā principa, jo izrādījusies cilvēks, “kas slepeni vīnu dzer, bet atklāti ūdeni liela”. Bet tādi ir lielākais vairums politiķu.
Sarežģītāk ar Kristovska kungu. Par viņa un Lemberga naidošanos jau sen Rīgā visi putniņi čivina. Arī domu apmaiņa ar Sluci būtu tīrās pupu mizas, ja vien runa būtu par, teiksim, pašvaldību lietu ministru. Ārlietās šādi jautājumi ir ļoti jūtīgi. Maskavai tā ir medus maize, lai celtu troksni par it kā “fašisma” atdzimšanu Latvijā, bet Rietumos pēc sasveicināšanās viens otrs politkorektais iet mazgāt rokas.
Un nepatika pret politiķi ar ūsiņām arī attiecas uz Rietumu infantilās demokrātijas zemēm. Man nav izprotams, kāpēc Kristovskis saraksti ar Sluci uzticēja e-pastam, ja zināms, ka mūsu valstī ir dienesti, kas kontrolē pat valdības vadītāju telefonsarunas, lai izdevīgā brīdī tās publiskotu, šoreiz Lato Lapsas biznesa izpildījumā. Gudrāk būtu bijis visu kārtot sarunās skaipa režīmā, jo šo saziņas kanālu nav iespējams kontrolēt nekādiem dienestiem.
Un beigu beigās ir skumji, ja tagad visi politiķi cenšas norobežoties no sirmā daktera Sluča, kura paustie uzskati gana radikāli, bet tie nekādā veidā neapdraud Latvijas valsts pastāvēšanu. Tikmēr tepat mūsu acu priekšā kāds Viktors Guščins atklāti aicina Krieviju izmantot krievu diasporu, lai likvidētu Latvijas un Igaunijas valstiskumu. Vai īstais nacisma smārds nevējo no šejienes?
Un vēl viena piebilde. Ka Šlesers brāļojas ar SC, sen pierasta lieta. Bažas rada varbūtība, ka šim piemēram varētu sekot arī Šķēle. Ja tas kādreiz notiks, tad gan Tautas partijai atliks vienīgi pašlikvidēties.
Staļinisma recidīviKrievijas prezidents Medvedevs mēdz skaisti runāt, aicinot veikt sabiedriskās dzīves pilnīgu destaļinizāciju. Šādas šķīstīšanās nepieciešamība pastāv arī Latvijā – tāpat kā visā postpadomju telpā. Ar ko izpaužas staļinisma recidīvi mūsu sadzīvē un daudzu cilvēku domāšanā?
Igauņu izcelsmes krievu rakstnieks Mihails Vellers par staļinisma galveno iezīmi uzskata sabiedrības lielākās daļas gandrīz zooloģisku naidu pret bagātajiem. Aizvien spēkā barbariskais lozungs “laupīt salaupīto”, kas praksē parādās kā vēlme visus bagātos apšaut vai vismaz salikt cietumos, bet viņu mantību un naudu sadalīt trūcīgajiem. Trūcīgie, protams, nozellētu miljardus vienā nedēļā, pēc tam atkal varētu rīkot telšu pilsētiņas iepretī Ministru kabinetam. Šī iemesla dēļ arī Latvijā tik grūti attīstās uzņēmējdarbība.
Ar šo parādību saistīta cita tendence, kas īstenojas kā naids pret tiem, kas izglītoti, proti, pret gara aristokrātiju. Kā padomju sistēmā, piemēram, skolotājs pelnīja divreiz mazāk par malkas skaldītāju, tā tas turpinās arī mūsdienās. Nedaudz labāk vienīgi Igaunijā.
Vēl viena staļinisma palieka cilvēku apziņā ir nespēja diskutēt un uzklausīt citus viedokļus. Sociologi, kas pētījuši domu apmaiņu starp interneta lietotājiem, atzinuši, ka postpadomju cilvēki nemaz necenšas diskutēt un pierādīt savu viedokli, bet uzreiz pāriet uz personiskiem apvainojumiem. Sak, ko tu muldi, mērkaķi tāds, katram taču zināms, ka tu puikas gados esi kaimiņam ābolus čiepis un meitenes aiz bizēm raustījis. Pilnīgi pretējs klimats esot angļu valodā publicētajos portālos, kur nikni šķēpi tiek krustoti par idejām, saglabājot cieņu pret jebkura viedokļa paudējiem.
Vēl jāmin prāvas sabiedrības daļas ilgas pēc autoritāras varas. Krievijā tas daļēji jau īstenots – gan kā varas vertikāle un amatu dalīšana bez īstām vēlēšanām, gan kā nacisma garā veidotas jaunatnes “putinjugenda” organizācijas. Par krievu nacistu plosīšanos liecina daudzie uzbrukumi žurnālistiem, advokātiem un priesteriem. Latvijā šīs noskaņas izpaužas kā ilgas pēc tautas vēlēta prezidenta, kas būtu apveltīts ar neierobežotu varu. Savukārt visādu specdienestu patvaļa arī ir viens no staļinisma recidīviem.
