“Ziemeļlatvijā” 21. maijā bija vēstule par “cietušo vecmāmiņu”.Šādas publikācijas raisa rūgtas pārdomas par to, cik degradējusies ir mūsu sabiedrība – ja māte var apmelot un nomelnot savus bērnus publiski, tad tālāk jau vairs nav kur iet.
Māte ir pirmsākums un viņai jābūt gudrai, sirdsgudrākai par bērniem, kurus radījusi. Mātei jāstāv pāri iespējai, ka bērns var viņu aizvainot. Tas nav iespējams, ja māte vienmēr atceras, ka viņa pati ir radījusi un audzinājusi savu bērnu – savu miesu un asinis.
Es zinu, ko runāju un rakstu, jo pati esmu māte saviem bērniem – pieaugušai meitai un dēlam pusaudzim, kura “sprēgāšana” manī vieš vien smaidu par to, kā iet laiks.
Savu znotu es cienu un saprotu – zinu, kā ir ieiet svešā ģimenē. Ja māte mīl savus bērnus, viņa arī “ienācējus” pieņems ar sapratni, nevis tenkos kā prasta tenkotāja. Ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt.