Sabiedrības vairākums visā pasaulē ar zināmām gavilēm uztver Džuliana Asanža dibinātā interneta pasākuma Wiki Leaks publiskotos ASV slepenos dokumentus. Jo fakts ir tāds, ka nekur cilvēki nemīl valsts pārvaldes iestādes jeb, vienkāršāk izsakoties, cilvēki nemīl varu.
Un tagad, lūk, beidzot atradies viens cīnītājs pret netaisnībām, kurš parāda atklātībai varas iestāžu slepenās nelietības.
Tikmēr reti kuram interesē paša Asanža un viņa domubiedru viedoklis. Patiesībā viss ir publicēts paša skandālista manifestā, un te gan sākas dīvainības, kas robežojas ar paranoju. Asanža mērķis nav kādu atmaskot, bet radīt situāciju, kas darītu neiespējamu saziņu starp sazvērniekiem.
Par pašu lielāko sazvērnieku tiek uzskatītas ASV, kam it kā pakļaujas visas pārējās pasaules valstu valdības. Ideoloģiski Asanža uzskati ir vistīrākais anarhisms ar nelielu maoisma piedevu. Tiem, kas jaunāki, gribu atgādināt, ka līdzīgu ideoloģiju pauda sešdesmito gadu kreisie teroristi, kas pamatīgi satricināja Rietumu valstu sabiedrības.
Pārsvarā tie bija tā saucamie pilsētu partizāni, kuri spridzināja un dedzināja ar “Molotova kokteiļiem” pa labi un kreisi, nereti uz motocikliem lielā ātrumā nesoties cauri naksnīgajām pilsētām. Tika nogalināti daudzi politiķi un uzņēmēji, nemaz nerunājot par simtiem ierindas pilsoņu.
Vietām šādas anarhistu bandas saucās par “sarkanajām brigādēm”, citur savādāk. Kulmināciju šī plosīšanās sasniedza Rietumvācijā un Itālijā 1968. gadā, kad policijai izdevās gandrīz visus sagūstīt un notiesāt.
Asanžs sludina, ka mūsdienās nelon piekopt teroru ar cilvēku upuriem, jo modernās tehnoloģijas ļauj izvēlēties citu taktiku.
Psihologi uzsver Asanža ļoti smago bērnību, jo viņa māte kļuva par totalitāras sektas locekli, un savam fanātismam viņa pakļāvusi arī dēlu. Ar milzu grūtībām puisim izdevies tikt vaļā no psihiski apmātajiem, no tā arī radies paronoidāls naids pret jebkuru varu, jo valstu pārvaldes aparāta darbība viņam atgādina sektu.
Anarhisms galējā izprasmē sludina pilnīgu personības brīvību bez jebkādiem ierobežojumiem.
Asanžam arests pašlaik izdevīgs, jo cietumā viņa dzīvība ir lielākā drošībā. Apsūdzība izvarošanā nav nopietna, visdrīzāk, divas zviedru palaistuves cer pietiesāt kompensāciju par “morālo kaitējumu”. Diezin cik bagāts šis vīrs gan nav kļuvis, jo Šveices bankā atrodami tikai kādi 30 tūkstoši eiro. Idejiskie cīnītāji strādā idejas vārdā.
Kad slepenais kļūst atklāts
Faktiski Asanžs nav nekāds interneta hakeris, jo izmanto kāda amerikāņu kareivja slepeni izkopētos materiālus. Amerikāņi vispār maz rūpējas par noslēpumu sargāšanu, jo pieeja slepenajai datu bāzei ir dota 160 tūkstošiem personu.
Un starp tūkstošiem godīgu cilvēku atradās viens kompleksains jauneklis (“mani neviens nemīl”), kurš šādā veidā centās padarīt svarīgāku savu niecību. Savukārt Asanžs kļuva pazīstams maijā, kad Wiki Leaks publiskoja videomateriālus par kādu kaujinieku vajāšanas operāciju Irākā, kur pārpratuma dēļ gāja bojā divi žurnālisti (no helikoptera telekameru noturot par granātmetēju). Kauja ir bijusi sīki aprakstīta presē, bet Asanžs atļāvies redzamo komentēt tā, ka it kā amerikāņi tīšuprāt apšāvuši žurnālistus. Starp citu, šie materiāli nav bijuši slepeni.
Pret amerikāņiem vērstā interneta uzbrukumu sērija visvairāk kaitē pašiem amerikāņiem, jo rezultāts var būt tikai stingrāki noteikumi, lai izsniegtu piekļuvi diplomātu sarakstei. Visvairāk kaitētu trim valstīm – Krievijai, Irānai un Pakistānai.
No Wiki Leaks Irāna uzzina, cik ļoti Ahmedinedžada režīmu neieredz apkārtējās arābu zemes. Par Pakistānu uzzinām, ka šīs zemes dienesti vispusīgi atbalsta gan afgāņu talibus, gan bin Ladena teroristus.
Presē daudz apzelēta tēma par to, cik sulīgiem izteicieniem ASV diplomāti raksturojuši Krievijas varasvīrus. Patiešām, Putinam var nepatikt, ka viņu uzskata par “alfadogu”, proti, suņu bara vadoni, jo šādu iesauku parasti velta mafijas bandu zemāko struktūrvienību vadoņiem. Krievija kopumā tiek vērtēta kā krimināla kleptokrātija, kur laupītāju grupējumi cieši saauguši ar Kremļa varas struktūrām.
Tomēr vislielāko triecienu Krievija saņēmusi, diplomātiem atsedzot patiesību par iebrukumu Gruzijā. Mums Latvijā tas gan nav nekas jauns, bet ne jau visi mēdz ticēt faktiem. Minētās atklāsmes pastiprina paši jaunākie notikumi, jo Gruzijā apcietināti pieci Krievijas teroristi, vairāku sprādzienu organizētāji, kuru rīcību pa telefonu koordinējis kāds krievu majors.
Savs akmentiņš Latvijas pīļu dīķī
Pagaidām nopublicēts visai maz, būtiskākais tas, ka NATO apņēmusies draudu gadījumā Baltijas valstis aizstāvēt ar desmit divīzijām. Man tikai liekas dīvaini, ka tulkojumā minētas divīzijas, jo NATO sen pārgājusi uz mobilajām brigādēm – divīzijas pieder pagātnei. Nekāds pārsteigums gan tas nevar būt nevienam, un krievu impērista Rogozina niknie paziņojumi ir tikai gaisa tricināšana.
Pašu galveno pateicis Aigars Kalvītis: lai baidās tie, kas savulaik organizēja lietussargu revolūcijas, lai sasniegtu sava politiskā grupējuma mērķus. Par Todas Beilijas lomu un vēlāko ģimenes traģisko likteni esmu jau rakstījis agrāk.
