Pēc ikdienas steigas atklājās cita pasauleŠomēnes itin bieži iznāca braukt vietējas nozīmes autobusā, ar kuru vairāki valcēnieši dodas uz vasaras mājiņām, lai koptu dārzus. Sarunas bija par to vien, ko katrs sēs un stādīs.
Pēc ikdienas…
Cilvēki bija kā atdzīvojušies. Arī man šajā laikā gadījās atvaļinājums un varēju redzēt, kā dārzā ziedlapas atver tulpes, kā ābeles pamazām kļūst arvien krāšņākas ziedu kleitās. Savas gaitas pa takām uzsākušas arī skudras, bet ap ogulājiem jau dūkoja kamenes.
Pēc ikdienas steigas un aizņemtības man atklājās pilnīgi cita pasaule, kurā valdīja saskaņa, miers un no aizlaikiem ieviesta negrozāma kārtība. Viss it kā atgāja – spriedze, stress, sadzīves rūpes, uz brīdi piemirsās problēmas. Sapratu, kā līdzīgi jutās arī mazdārziņu saimnieki.
Spilgtāk kā citas reizes atklājās tas, cik mēs savās sabiedriskajās darbībās esam tālu no šīs saskaņas un līdzsvara dabā. Mēs dzīvojam pēc saviem nosacījumiem, ko daži sabiedrības pētnieki jau nodēvējuši par džungļu likumiem, kuri liek izdzīvot tikai stiprākajiem.
Ļaujam sevi plucināt dažādu virzienu politiskajiem vējiem, it kā rīkojamies, skaidrojam cits citam, kurš ekonomiskais ceļš un politiskais spēks tas labākais, bet beigās lielākoties attopamies bedrē.
Tad meklējam vainīgos, kliedzam par mantkārīgajiem pie varas, pārmetam korumpētību un pieprasām stingrus sodus. Spēlējam it kā pilnīgi pretēju spēli dabas norisēm, kurā viss iekārtots, lai ikviena radība, augs vai koks, varētu dzīvot, augt, cits citam netraucējot, bet pat palīdzot. Mēs spēlējam pēc saviem noteikumiem un, kā izskatās, visu laiku paspēlējam.
