Ātrumam turēties pretī nav viegli. Varbūt tas ir tikpat grūti kā iebrist krāčainā upē un iztēloties, ka tā ir rēna. Ātrumam turēties pretī nav viegli.
Varbūt tas ir tikpat grūti kā iebrist krāčainā upē un iztēloties, ka tā ir rēna.
Aizvien vairāk pievēršu uzmanību publikācijām un runām, kuras aicina dzīvot lēnāk. Cilvēki pamazām saprot, ka aizvien vairāk paātrinātais dzīves temps ne pie kā laba nenovedīs.
Man ļoti patika izcilā komponista Pētera Vaska domas piektdienas laikrakstā “Diena”, atbildot uz muzikoloģes Ineses Lūsiņas jautājumiem. Komponists ir pārliecināts, ka nemitīgajam paātrinājumam nav perspektīvas, jo agrāk vai vēlāk pārdegsim.
Vienkārši neizturēsim.
Iespējams, tā ir liela bagātība dzīvot nesteidzīgi, ieklausīties dabā, klusumā un atrast laiku būt vienam. Nepieciešams vairāk pārvietoties kājām, vairāk lasīt grāmatas un abonēt avīzes, nevis meklēt ziņas bezgaldaudzos interneta portālos.
Atceros, cik interesanti bija rakstīt vēstules ar roku. Tām ir cita vērtība nekā uzklabinātām ar datora taustiņiem. Staigājot kājām, var tik daudz jauna ieraudzīt. Tomēr ātrumam turēties pretī nav viegli.
Varbūt tas ir tikpat grūti kā iebrist krāčainā upē un iztēloties, ka tā ir rēna. Modernās tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka šodien nopirktā spēļmantiņa, piemēram, mobilais tālrunis vai dators, jau rītdien kļūs vecmodīgs. Lielākajā daļā profesiju šis ātrums ir pašsaprotams un konkurenci darba tirgū var izturēt tikai ātrākie.
Un vēl. Eiropas dienvidu tautu vidū valda uzskats, ka maltītes laikā cilvēks nenoveco. Varbūt tieši tāpēc frančiem, itāļiem spāņiem un citiem galvenās ēdienreizes ilgums ir pat trīs stundas un vairāk. Taupīsim mūžam atvēlēto laiku. Ēdīsim bez steigas.
