Cilvēki nenojauta, ka Līgo dziesmas nomainīs asaras Cilvēki nenojauta, ka Līgo dziesmas nomainīs asaras
Vakar Latvija sēroja, pieminot 1941. gada 14. jūnija komunistiskā genocīda upurus. Arī Valkā pie piemiņas akmens bijušās dzelzceļa stacijas teritorijā pulcējās politiski represētie, lai pieminētu izsūtījumā bojā gājušos.
Toreiz, 1941. gada jūnijā, cilvēki tāpat kā tagad mēs gatavojās Jāņiem, steidzās izravēt dārzā vagas, nenojaušot, ka Līgo dziesmu vietā līs asaras un daudzi zaudēs iemīļotās mājas un dzimteni.
Tagad var spriedelēt krustām šķērsām, vai mūsu Valsts prezidentam jāpiedalās 9. maija uzvaras svinībās Maskavā un cik lielā mērā tas ietekmēs attiecības ar Krieviju.
Protams, mainoties laikam, mainās politika, bet īstā atbilde, šķiet, lasāma Sibīrijas trimdā mirušo vārdos. 9. maijā, televīzijā vērojot pasākumu pie pieminekļa tā saucamajiem atbrīvotājiem Rīgā, tas vairāk šķita šovs nekā patiesa cieņas apliecināšana kritušajiem.
Izskatījās, ka vairāki tīšām izrādījās televīzijas kameru priekšā, lai lepni demonstrētu, kuri ir īstie Latvijas glābēji.
Tādiem lieki teikt, ka pēc 9. maija dažus gadus vēlāk nāca arī 25. marts. Izbrīnī tikai tas, ka arī oficiālās galvaspilsētas amatpersonas visnotaļ labvēlīgi raudzījās uz svinībām, ļaujot tajās notikt pat grandiozam koncertam.
Savukārt 16. martā oficiāli tika aizliegti jebkāda veida pasākumi pie Brīvības pieminekļa, kaut bija skaidrs, ka kritušo leģionāru atcerēšanās nekādā gadījumā nenozīmē nacisma cildināšanu. Hitlera ģīmetnes piemiņas gājienā neviens negrasījās nest.
Mūsu valstiskums ir pirkts par dārgu cenu – ar cilvēku ciešanām un asinīm. Tādēļ neļausim tikt pie varas tiem, kuriem ir citāds skatu punkts.
