Par
laimi jāteic, ka patiesi lielu karu pasaulē nekur nav. Visvairāk
ieroči tiek lietoti Afganistānā, bet tāda veida karošanu
pieņemts dēvēt par militārām akcijām situācijā, kas tuva
pilsoņkaram. Tā kā ieroču pasaulē saražots milzīgs lērums,
tad daudzviet pasaulē valstu iekšējās nesaskaņas mēģina
risināt ar kalašņikovu kā stiprāko argumentu. Un galu galā šādu
konfliktu pamatā gandrīz vienmēr ir nauda, kuras dēļ, teiksim,
Meksikas narkotiku tirgoņu bandas ne tikai indē cilvēkus bez
izņēmumiem itin visās zemēs, bet naudas dēļ arī viens
grupējums karo pret konkurentu grupējumu.
Kariņi
Latvijas gaumē
Valsts
budžetā parādījusies nauda, un šai naudai daudz gribētāju.
Oficiāli mums tiek vēstīts, ka nākošgad budžeta ieņēmumi
palielināšoties par 80 miljoniem, bet tajā pat laikā tiek minēti
140 miljoni, kurus turpmāk no valsts budžeta tērēs pensiju
piemaksām (līdz šim piemaksas sedza no sociālā budžeta). Bet
tad taču iznāk, ka valsts pamatbudžetā cer iekasēt par vismaz
220 miljoniem vairāk nekā šogad. Skaidru atbildi mums neviens
nesniedz.
No
budžeta finansētajām nozarēm atvēlētos līdzekļus pieņemts
rēķināt procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). Aizsardzība,
izglītība, veselības aprūpe, kultūra, ceļu būve un uzturēšana,
policija un robežsardze ar muitu – visās šajās pozīcijās
Latvijas cipari divas un trīs reizes mazāki nekā Somijai,
Zviedrijai vai Vācijai. Interesanti, kur paliek pārējās daļas no
IKP? Varu izdomāt tikai divas pozīcijas: valsts aparāta uzturēšana
un ārējā parāda atmaksa. Lielas tautas spēj iztikt ar ierēdņu
skaitu, kas proporcionāli daudz mazāks nekā mazajām tautām.
Lennarts Meri kādreiz sacīja, ka mazajām tautām apdāvinātajiem
cilvēkiem nākas izkopt daudzus talantus. Bet attiecībā uz ārējo
parādu tīri latviska savdabība ir tā, ka šādus parādus
“palīdzējuši” vairot gan laventi, kargini, krasovicki, gan
nule arī “Liepājas metalurga” afēristi.
Nauda
vajadzīga itin visam – sākot no bruņoto spēku uzturēšanas
līdz māmiņu algām un skolēnu brīvpusdienām. Un visi, kuri
skaļi prasa papildu miljonus savai nozarei, nekad nespēj parādīt
konkrētus aprēķinus, no kurienes papildus šos miljonus var
pagrābt. Mums vajag, un viss! Un nākošgad šāds politiķis varēs
priekšvēlēšanu laikā palielīties, sak, es biju tas, kurš
tautai izkaroja papildu trīs miljonus latu, ak jā, nepilnus piecus
miljonus eiro. Un var jau arī izkarot, tas vieglākais darbiņš.
Daudz grūtāk būtu panākt, lai valsts šo naudu papildus arī
nopelna.
Daži
vārdi par konfliktu starp bijušo kultūras ministri Jaunzemi-Grendi
un Operas teātra galveno režisoru Žagaru. Grūti saprasties
cilvēkiem, no kuriem viens ir ekonomists, bet otrs mākslinieks.
Operas teātris katru gadu tērējis vairāk naudas nekā atļauts,
un valdībai ik gadu nācies meklēt papildu finansējumu. Bet tā
bijis arī senāk. Kad pirmskara gados Dailes teātris nonāca
bankrota priekšā, Smiļģis lūdza palīdzību no Rīgas pilsētas
varasvīriem. Kad naudu dabūja, saviem nošļukušajiem aktieriem
skaļi paziņoja: “Līksmojiet, Ciānas bērni, pilsēta mūsu
parādus segusi. Varam taisīt jaunus.” Pēc līdzīga scenārija
rīkojies arī Andrejs Žagars, kurš prata radīt mākslas kvalitāti
par lielu naudu. Runā, ka ministres noņemšanā sava loma bijusi
dažu uzņēmēju grupējumiem, bet es to nevaru ne apstiprināt, ne
noliegt. Kultūras cilvēki vienmēr centušies naudu dalīt tā, lai
būtu vispareizāk. Tikai pareizuma izpratne katram sava. Dombrovskis
panācis, ka budžeta dalīšanā kultūras nozare palikusi bez sava
paģērētāja.
Lielo
karu draudošā rībināšana
No
visām arābu zemēm, kur notikušas revolūcijas, pasaules mieru
visvairāk spēj apdraudēt Sīrija. Divi islāma novirzieni –
šiīti un sunnīti – dala musulmaņu pasauli. Militāri spēcīgā
Irāna cenšas stiprināt šiītu pozīcijas, bet arābu bagātās
zemes, kuras peld naftas dolāros, palīdz nostiprināties sunnītiem.
Sīrijā liela kristiešu kopiena, tāpat nopietns spēks ir kurdi,
kurus spēj balstīt Irākas Kurdistānas province ar lielajiem
ieņēmumiem no naftas. Konfliktu izmanto islāmisti ar Al Qaeda
tīklojumu. Asada režīmam daudz pretinieku, bet opozīcijas spēki
nav un nekad nebūs vienoti. Asada aplamība tā, ka Sīrija vispār
uzkrājusi milzīgus daudzumus indīgo kaujas vielu, un tagad neviens
vairs nesaprot, kurš trakais tos nolēmis pielietot pret mierīgiem
iedzīvotājiem. Ja gāzi lietojuši nemiernieki, tad Asadam rodas
morālas tiesības gāzt virsū zarīnu visiem oponentiem, ieskaitot
Saūda Arābiju, Turciju un Izraēlu.
Varam
ironizēt, ka nopietnai karadarbībai gatavojās Nobela miera
prēmijas laureāts Obama, bet skaļā retorika panākusi to, ka
Putins veikli pārtvēra ASV valsts sekretāra Kerija ierosmi par
Sīrijas atteikšanos no zarīna krājumiem, dodot tos iznīcināšanai.
Putins tagad var sevi iztēloties par miera balodi, kaut faktiski
Krievijai interesēja saglabāt savu jūras kara bāzi Sīrijā.
Cerēsim, ka faktiskos pilsoņkara apstākļos starptautiskiem
spēkiem izdosies izvest no Sīrijas visus zarīna krājumus. Tas var
nodrošināt to, ka militārs spēks no ārienes pret Asadu netiks
lietots. Nevienam nav vajadzīgs, lai pasaulē sāktu karot visi pret
visiem. Un Krievija, lai cik novājināta militārā ziņā, vismaz
draudīgus manevrus Baltijas valstu reģionā sarīkot spēj.
Troksnim daudz munīcijas nevajag.
Un
mazliet ironijas. Ja Baltkrievijas mežos palikusi kaut viena
mežacūka, kas inficēta ar Āfrikas cūku mēri, tad pēc šiem
manevriem tā, iespējams, glābiņu meklēs Lietuvā vai Polijā.
