Rudens vēji kad baisi
Daugava mutuļos jauc,
Izdzirda vētrainie gaisi:
Dziļumos Lāčplēsis sauc!
Kopā ar dzīviem un veļiem
Varoņi pulcēties sāk,
Raugi pa rasainiem ceļiem
Mūžīgā Latvija nāk!
Šogad – 11.novembrī aizdedzam sveces un pieminam tos, kuru mūži aprāvās jaunības plaukumā, vīra gadu briedumā pirms 90 pavasariem, vasarām, rudeņiem, ziemām, lai dotu brīvību mūsu Latvijai.
11.novembris. Aiziesim uz mūsu dzimtenes kapsētām, aiziesim pie brīvības cīnītāju pieminekļiem un noliksim ziedus to cilvēku atcerei, kuri izcīnīja Latvijai brīvību 1919.-1920.gadu kaujās. Aiziesim un godināsim viņu piemiņu!
Aizdedziet sveces… un pieminiet!
11.novembris – 1919.gada Latvijas Bruņoto spēku lielākā un lepnākā diena, kad ar uzvaru beidzās kauja par mūsu galvaspilsētu Rīgu. Šajā dienā gavilēja visi Rīgas Vidzemes pilsētu baznīcu zvani.
Šajā dienā tika dibināts Lāčplēša kara ordenis. Tāpēc īsumā pat to. Pirmā doma bija saukt to par Imantas ordeni, bet tā kā visgrūtākās cīņas bija notikušas ar vāciešiem, tādēļ ordeņa nosaukumam izvēlējās A.Pumpura episko sacerējumu „Lāčplēsis”. Tā pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums ieguva Lāčplēša kara ordeņa nosaukumu.
Pirmā LKO pasniegšana notika 1920.gada 11.novembrī Rīgā, Esplenādes laukumā un to pasniedza Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste. Pēdējā LKO pasniegšana notika 1928.gada 11.novembrī Liepājā, Kara ostā un tos pasniedza Valsts prezidents Gustavs Zemgals.
Astoņu gadu laikā dome, ieskaitot arī ārzemniekus, bija piešķīrusi:
LKO I šķiru – 11 gadījumos;
LKO II šķiru – 61 gadījumā;
LKO III šķiru – 2072 gadījumos.
Baigā gada laikā asinssarkanie ledus puteņi Lāčplēšus aizrāva pirmos. Latvijas brīvības cīnītāji – Lāčplēši – mira bada nāvē Noriļskā, tika šauti Maskavas, Astrahaņas un Novosibirskas cietumos.
Mūsu armijas paveiktais atbrīvošanas karā ir vesels varoņstāsts. No mūsu Nacionālās armijas pirmajiem karavīriem jāmācās kā vajag mīlēt savu Tēvzemi un cīnīties par tās brīvību. Lai no jauna modrs top mūsu skats, sargājot atgūto Tēvzemi, ko izkaroja pirmā Nacionālā armija un tās drošsirdīgie cīnītāji – Lāčplēši.
Lāčplēšu varoņdarbi pieder vēsturei un pagājušajam laikam, bet viņu gars nekad nedrīkst mirt mūsu atmiņās. Viņu piemiņu godinot, lai solāmies būt cienīgi viņu sekotāji, kuri izšķirīgā brīdī, tāpat kā toreiz, varētu teikt: „Ņem, Latvija, Tavs esmu viss!”
Lai šodien mūs visus vieno Lāčplēša ordeņa devīze – „Par Latviju!”
