Brīvas darba rokas apliecinot iespēju dibināt jaunas ražotnes Samazināt darbinieku skaitu negribam, taču algas gan acīmredzot būs jāpārskata. Šādu teikumu pēdējā laikā esmu dzirdējusi daudzos uzņēmumos, ar kuru vadību nācies…
Taču arī šāda darba devēja nostāja strādājošiem savā ziņā ir laba vēsts, jo viņiem vismaz būs darbs.
Dzirdu, ka ar tā meklējumiem paliek arvien sliktāk. Kāda mūsu rajona lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs stāsta, ka katru dienu firmā ierodas kāds cilvēks un taujā, vai nav darbs. Agrāk darba meklētāji tur durvis vēruši pāris reizes gadā.
Nesen kāds mūsu puses uzņēmums meklēja galveno mehāniķi ar augstāko izglītību. Pieteicās 15 pretendenti. Tas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā aptuveni pirms gada, kad šajā uzņēmumā arī vajadzēja tāda paša aroda speciālistu.
Notiek arī tā, ka objektu trūkuma dēļ cits uzņēmums ir spiests dot saviem strādniekiem bezalgas atvaļinājumu. Lai uzturētu ģimeni, vīri staigā no viena varbūtēja darba devēja pie cita un meklē īslaicīgu iespēju nopelnīt. Taču visas brīvās vietas jau ir aizņemtas. Turklāt neviens negrib dalīties savā algā ar citu.
Tādā situācijā grūti izprast presē lasītus ekonomistu izteikumus par to, ka krīze Latvijā īstenībā ir iespēju laiks, jo uzšķiļ dzirksteli pamēģināt uzsākt savu biznesu gan uzņēmējiem, gan pašnodarbinātām personām. Piemēram, brīvas darba rokas liecinot par iespēju dibināt jaunas ražotnes.
Neizprotu to tāpēc, ka šobrīd cilvēki pērk pašu nepieciešamāko, savukārt eksports uz ārzemēm ir apstājies. Turklāt, lai sāktu uzņēmējdarbību, vajag kredītu, ko bankas kuram katram vairs neizsniedz. Interesanti, kāda biznesa ideja šobrīd varētu būt spīdoša un dotu tās īstenotājam peļņu?
