Latvijā jau vairāku mēnešu garumā nav bijis citas tēmas kā vienīgi zīlēšana: kritīs vai nekritīs Dombrovska valdība?
Nevajadzētu tomēr pārāk uzbudināties, jo mūsu politiskā tradīcija ir tāda, ka katras Saeimas četru gadu periodā nomainās trīs valdības. Pašlaik ir kārtējā trešā valdība, ja līdz vēlēšanām mainītos ministru kabineti, tad tā jau būtu smaga atkāpšanās no tradīcijas.
Konflikts starp Tautas partiju un Jauno laiku faktiski bija par to, ka Saeimai tika piedāvāts apstiprināt slepenu dokumentu, kuru gandrīz neviens nav redzējis, teiksim, kas līdzīgs Molotova-Ribentropa slepenajiem protokoliem. TP lika pretī savu dokumenta versiju ar atklātu tekstu. Saeima nobalsoja par to, ko nav redzējusi. Demagoģijas kaujā uzvarēja jaunlaicēni arī tāpēc, ka TP viedokli publiski ņēmās aizstāvēt dāma, kuru tautā uztver kā līdzīgu bārbijai.
Mans secinājums tāds, ka Tautas partija veica izlūkošanu ar kauju. Tikmēr paēnā paliek daudzi it kā sīkumi, kas īstenībā mums neļauj ātrāk pārvarēt krīzi ekonomikā. Piemēram, “mentu kari” KNAB un Finanšu policijas attiecībās. Bezjēdzīga krimināllieta pret Aivaru Lembergu, kur vesela juristu armija nespēj neko pierādīt. Liekas, tikpat bezcerīga ir lieta pret Edgaru Gulbi, kur pierādīt iespējams tikai biogrāfijas datu viltošanu.
Skarbi vārdi tiek veltīti Pārtikas un veterinārā dienesta līdzšinējiem vadītājiem, kuri citu nav darījuši, kā centušies iznīcināt Latvijas mazos un vidējos zemniekus.
Un mūžīgās un nebeidzamās reformas veselības aizsardzības un izglītības nozarēs. Saeimai derētu ar likumu noteikt, ka, sākot ar 2011. gadu, jebkādas jaunas reformas būtu pārtraucamas uz turpmākajiem desmit gadiem. Ir jāļauj cilvēkiem strādāt juridiski sakārtotā un stabilā vidē.
Valūtas nestabilitātes rādītāji
Kopš ieviests lats, visu laiku atradušies gudreļi, kuri pieprasījuši lata devalvāciju. Sākumā stiprā klints nemainīga piesaistes kursa noturēšanai bija Einars Repše, un par to viņam pienākas piemineklis, neskatoties uz vēlāk sastrādātām dīvainībām.
Kopš krīzes sākuma prasības un pareģojumi kļuvuši tik bezjēdzīgi, ka tuvojas atklātai diversijai pret valsti. Jau tobrīd, kad viens ekonomisko jautājumu diletants no Ventspils savus sapņojumus publicēja presē, sākās paniska bēgšana no latiem, mainot tos galvenokārt pret eiro. Uz spekulatīvā kursa rēķina daži veikli vīri kļuva turīgāki, bet valsts zaudēja miljonus, varbūt pat miljardus.
Presē ar vislielāko apsēstību devalvāciju aizstāv žurnālists Paiders, un ir tikai jābrīnās, cik maz cilvēks spējis saprast ilgu gadu praksē. Argumentus prot savirknēt jebkurš demagogs, bet vajadzīgs arī tāds talants kā ekonomiskā domāšana.
Krietni nopietnāks ir zinātņu vīrs Ošlejs, un es neticu, ka viņš nesaprot būtību. Acīmredzot ir kādi citi mērķi, jo zināms, cik labi var nopelnīt prasmīgi mākleri, ja izdodas izraisīt paniku. Faktiski ir sācies īsts presings pret latu, par to liecina īpaši atlasītu ASV ekspertu uzaicināšana uz Rīgu. Ja kāds domā, ka es šeit paužu kādas partijas viedokli, tam ieteicu “Latvijas Avīzes” 20. janvāra numurā izlasīt spīdoši argumentēto Viļa Vītola rakstu.
Krīzes dziļumu nenosaka lata piesaistes kurss, bet ārvalstu banku izsniegto kredītu milzu summa, kopā ap 14 miljardiem latu. Šī naudiņa ir notērēta vai iesaldēta gandrīz bez kustības. Starptautisko aizdevēju solītie pieci miljardi ir tikai daļa no šī uzņēmumu un privātpersonu parāda. Devalvējot latu, šo parādu var tikai palielināt. Es nesaprotu, kāpēc nav likuma, kas šāda veida aicinājumus kvalificētu par noziegumu, jo tam visam tikai izskata pēc līdzība ar vārda brīvību.
Mums tālas tautas traģēdija
Pasaules valstis attīstās nevienmērīgi. Teiksim, pirms 150 gadiem ASV un Argentīna atradās vienādās starta pozīcijās. Bet tagad? Tāpat Haiti, kas neatkarību ieguva jau pirms 205 gadiem, bet septiņu ballu zemestrīcē izturēja tikai tās celtnes, kas būvētas vēl koloniālisma laikos, tostarp seni dievnami. Viena no pasaules nabadzīgākajām tautām, kas dzīvo zemē ar Paradīzes klimatu, apbūvējusi galvaspilsētas terases ar būdiņām, kas kā čurkstu pērkļi aplipuši kalnu nogāzes.
Iztēlosimies valsti, kas aptuveni Vidzemes lielumā un kuru apdzīvo astoņi līdz desmit miljoni iedzīvotāju, nav pat precīzs skaits zināms. Mežonīgā Divaljē ģimenes diktatūra tautu iedzina pilnīgā postā, bet arī kopš astoņdesmito gadu vidus, kad Divaljē aizbēga uz Franciju, nekas labāks nav pieredzēts.
Armiju likvidēja, vietā izveidoja paramilitāru struktūru, ko oficiāli nodēvēja par hanibāliem. Viņiem pretī stāvēja vudu tradīcijas piekopēju bruņotās bandas. Vēl jāpieskaita kriminālie grupējumi, kur dažos kvartālos kalašņikovi pat bērniem. Bezdarbs vietām līdz 80 procentiem, tikpat liels analfabētisms.
Kad ieradās pirmās lidmašīnas ar humānajām kravām, nebija palīgu, kas palīdz izkraut. Par velti nestrādāšot – sēdēja starp gruvešiem, sakrāvuši barikādes no līķiem, un brēca, ka viņiem neviens neko nedod. Kad sāka dot, tad kravas pa ceļam pārtvēra bruņoti laupītāji.
Amerika ieveda armiju, lai kravas sargātu no bandām, bet cilvēktiesību organizācijas skaļi protestē, ka, lūk, ASV okupē Haiti. Tajā pašā laikā ASV visos štatos no rīta līdz vēlai naktij sabiedrība tiek aicināta ziedot naudu haitiešu glābšanai, un cilvēki ziedo, viens otrs pat miljoniem dolāru. Tāda cilvēciska līdzcietība nekad agrāk nav pieredzēta.
Grūti prognozēt, kāds būs šīs milzu traģēdijas turpinājums.
