Cilvēki
itin bieži savas taisnības apziņā saredz tikai problēmas vienu
pusi, aizmirstot tautas sakāmvārdu, ka katram kokam divi gali. Un
tad gribas iesaukties gandrīz vai Rūdolfa Blaumaņa vārdiem:
“Turies tu pie otra gala!” Protams, vispareizāk būtu, ja mēs
katrs savas gudrības prastu analizēt arī no pretējām pozīcijām.
Šoreiz par diviem jautājumiem, kas apspriesti arī preses slejās.
Pensionāru
viltus ieroči
Nu
jau labu laiku Pensionāru federāciju vada patiesi aktīvs vīrs
Siliņa kungs. Tas, protams, labi, jo miegainības atmosfērā
valdības dižvīri var aizmirst, ka tādi pensionāri vispār
eksistē. Un kurš saprātīgs cilvēks gan apgalvos, ka pensionāru
iztikšana mūsu ķeizarvalstī jau būtu vismaz apmierinoša?
Bet
vecie cilvēki, kuri lielu daļu mūža nodzīvojuši tā sauktā
attīstītā sociālisma leiputrijā, tagad ne visai izprot naudas
ceļus tirgus ekonomikas apstākļos. Un nebūs mazums tādu, kuri
uzskata, ka nauda valdībai aug uz celmiem.
Ekonomikas
pamatu neizpratne novedusi pie aicinājuma pensionāriem nemaksāt
par apkures rēķiniem. Ir taču cilvēki, kuri šādu rīcību
praktizē jau gadiem ilgi, sak, kāpēc to nedarīt arī citiem. Te
nu būtu īstā reize aplūkot šim kokam otru galu.
Pirmkārt,
siltumu dzīvokļos nerada valdība vai kāds no ministriem. Otrkārt,
ja siltuma patērētāji nemaksā, tad siltuma nav vispār. Praksē
tas būtu tā, ka nemaksātāju dēļ kādam namam siltumu atslēdz
pavisam, un tad kopā ar nemaksātājiem saltu arī tie, kuri
apzinīgi maksājuši. Otrs variants ir tāds, ka maksātāji samaksā
dubultā – par sevi un kaimiņu. Un tad apzinīgie maksātāji
dibina biedrību, kura pret nemaksātājiem ceļ prasību tiesā. Un
tad nāk tiesu izpildītāji un nemaksātāju izmet uz ielas.
Ar
teikto es negribu nosodīt tos pensionārus, kuriem patiešām nav
naudiņas, lai segtu visus rēķinus. Daudzos gadījumos var palīdzēt
pašvaldības vai kāds no daudzajiem valsts dienestiem. Es runāju
tikai par aicināšanu nemaksāt, jo tā nav ne saprātīga, ne
panākumus sološa taktika.
Kārļa
Ulmaņa noliedzēji
Nerunāšu
par 15. maija apvērsumu, tā cita tēma. Latvijā ir daudzas
pilsētas, kuras varētu pretendēt uz Ulmaņa pieminekli. Piemēram,
Valmierā viņš darbojās jau 1905. gada revolūcijas laikā. Lai
paglābtu jaunekli no soda ekspedīcijas lodes, viņa draugs Hermanis
Enzeliņš pierunāja dažus apriņķa varasvīrus, lai Ulmani arestē
un nosūta uz Pleskavas cietumu, kur jaunā revolucionāra dzīvība
būtu glābta.
Lai
cik lieli Zāmuela vai Meierovica nopelni, Kārli Ulmani varam
uzskatīt par galveno Latvijas valsts dibinātāju. Un te maz no
svara spriedelējumi, cik lieli viņa nopelni kāda konkrēta
neatkarības cīņu etapa norisē, jo ne jau viss notika sapulcēs un
kongresos. Arī mūsu avīze savulaik publicēja kādreizējā
vijciemieša agronoma Kārļa Valtera Liepiņa atmiņas par daudzajām
reizēm, kad Ulmanis apbraukāja pagastus un debatēja ar zemniekiem.
Tas notika jau pirms 1917. gada. Plašu vēstuli man kādreiz
atsūtīja mākslinieks Jānis Kaksis, kura tēvs daudzkārt ticies
ar Kārli Ulmani, pie viņa Valkas mājā Ulmanis arī nakšņojis.
Ja
gribam būt nedaudz ciniski, tad par Ulmaņa krūšutēlu jāteic, ka
dāvinātam zirgam zobos neskatās. Bet nav arī nekāda iemesla, lai
plātītos ar netikumu visu noliegt. Minētais piemineklis, tiesa, ir
veidots citam nolūkam, jo bija paredzēts to uzstādīt
Turkmenistānas pilsētas Krasnovodskas kapsētā.
Gatavojos Valkas
muzejam nodot Kurta Grīnupa vēstuli, ko viņš man sūtīja
saistībā ar Ulmaņa kapavietas meklējumiem. Man personīgi
izveidojusies pārliecība, ka apcietinājumā mirušais (vai
nomušītais) Latvijas valsts prezidents patiešām ticis apbedīts
bijušās Krasnovodskas kapsētas vidusdaļā, iespējams, vispirms
čekistiem izlaužot viņa zelta zobus. Nelaime tā, ka vēlāk kādu
lietusgāžu rezultātā kapsētai gandrīz pa vidu izskalota
pamatīga vaga, sapostot daudzus apbedījumus. Pa pusei sajauktie
kauli savākti kaudzē un visi norakti pie kapsētas mūra.
Nekorekti
spriedelējumi par Ulmaņa nopelniem mūsdienās kļūst pilnīgi
nevajadzīgi. Varam apšaubīt Edvarda Virzas, Alfrēda Bērziņa un
citu autoru subjektīvos vērtējumus, bet vismaz Edgaru Andersonu un
Edgaru Dunsdorfu kā akadēmiskus zinātniekus derētu vērtēt
nopietni.
Kas
attiecas uz Pētera Ziemeļa aicinājumu Valkā celt pieminekli
Voldemāram Zāmuelam, nevienam nevarētu būt iebildumu. Valkā
vietas pietiktu arī Meierovica, jā, arī Edvarda Virzas, Aleksandra
Plensnera, Kārļa Skalbes, Ādolfa Ersa un daudzu citu ievērojamu
personu pieminekļiem. Pagaidām gan runa var būt tikai par
dāvinājumiem.
