Izlaidums ir svētki vecākiem un bērniem, nevis izrādīšanās ar pārticību.Nupat kādā masu medijā izlasīju pārdomas par tematu – izlaidumi. Tie tik tiešām nav vairs aiz kalniem, jo nākamnedēļ savus pirmos izlaidumus svinēs bērnudārzu…
Uzskatu, ka tie ir svētki vecākiem un bērniem. Noteikti jau arī audzinātājām, kuras vairākus gadus no maza nedroša ķipara izaudzinājušas zinātkāru un drošu skolas bērnu. Lai gan ne visiem vecākiem pašreizējā rocība ļauj tērēt lieku latu, tāpat viņi pirms šiem svētkiem sanāk kopā, lai vienotos par dāvanām un ziediem. Jārēķinās, ka arī svētku tērpi iecirtīs robu maciņā.
Ikvienā bērnudārzā ir savas tradīcijas un tās tiek ievērotas “lūst vai plīst”. Pēc nostāstiem dzirdēts, ka agrāk padomju laikos svētku galdi lūzuši no pārbagātības, pie kuriem mielojušies ne vien bērni, bet arī mammas un tēti. B
ērnudārzam dāvinātas vērtīgas dāvanas pateicībā par bērnu pieskatīšanu un audzināšanu. Jāatzīst, nekas jau nav mainījies arī šodien, vienīgi galdi vairs nelūzīs un, iespējams, dāvanas arī nebūs tik milzīgas.
Atmiņā pārcilājot savu izlaidumu toreiz slavenajā kolhoza “Trikāta” bērnudārzā, kas notika tālajā 1977. gadā, neko neatceros no ēšanas un apdāvināšanas rituāla. Atmiņā spilgti palikusi vienīgi fotografēšanās ar audzinātājām, mammu un brāli, jo toreiz fotogrāfu uzskatīja bezmaz par Dievu.
Vēl joprojām mājās glabājas noplucis zils suņuks, kuru saņēmu dāvanā no mīļākās audzinātājas, un fotogrāfijas, kurās meitene ar divām peļastēm smaidot droši raugās nākotnē.