Pēdējā laika notikumi ļauj domāt, ka valstī ir spēki, kuriem izdevīgs varas vājums. Runa ir ne tikai par valdību, kuras šūpošanu izdevīgāk sākt ar premjera krēslu. Tikpat azartiski tiek grauta tiesu vara un represīvo orgānu rīcībspēja.
To iespējams veikt divējādi: vai nu kompromitējot atsevišķus cilvēkus, vai arī vadošos amatos ieliekot kādam grupējumam paklausīgos.Jaunums ir tas, ka nolemts padarīt darboties nespējīgu Saeimu. Ja ievēlētā Saeima kādam grupējumam nepatika, tad atliks tikai sacelt kārtīgu skandālu, satracināt pūli, un Saeima tiks padzīta. ja vēlēsim jaunu parlamentu, tad zaudētāji būs citi, un atkal sāksies viss no gala. Un reti kurš šobrīd iedomājas, ka viņš tiek izmantots netīrā politiskā spēlē, jo sirds ir visiem pilna, visi gaida kaut ko labāku (lielāku algu un pensiju izskatā), tāpēc dažiem gaisa jaucējiem nenākas grūti sasaukt masas uz piketiem un mītiņiem, kuros neapmierinātie tiek aicināti vākt parakstus un tamlīdzīgi.Labi jau labi. Padzīsim valdību, atlaidīsim Saeimu, saliksim cietumos policistus, tiesnešus, prokurorus, novedīsim bankrotā ugunsdzēsējus, bet bagātos likvidēsim kā šķiru. Un kas būs tālāk?Dari ko darīdams, apdomā galu. Tā mūs kādreiz mācīja tautas gudrība.
Kalvīša nedienasJa premjers valda pārāk ilgi, viņš gluži nemanot vairo ienaidniekus. Jo vienmēr atrodas tādi politikai pietuvināti darboņi, kuri no valdības nav sagaidījuši vēlamo atbalstu. Tāpēc masveida neapmierinātības cēloņus sāksim meklēt šajos mezglu punktos. Katram neapmierinātam darbonim ir savi atbalstītāji laikrakstu redakcijās, televīzijā, un neitrāli nav arī KNAB, VID, Drošības policija un prokuratūra. Un satricinātam pūlim, kam rūp “maize un izpriecas”, ir vienalga, kāpēc radusies inflācija.Ir tāds krievu rakstnieks un publicists, kurš uzskata, ka tautai grūtā ekonomiskā situācijā var līdzēt tikai “apgaismots diktators”, kurš valda zināmu laiku, panāk valstī stabilitāti un pēc tam atkāpjas. Netieši tiek piesaukts Čīles piemērs, kur Pinočets panāca strauju ekonomisko uzplaukumu. Diemžēl mūsdienās uz diktatoru apgaismību velti cerēt, un labklājības sasniegšana nedrīkst notikt, soļojot pār līķu kaudzēm.Ja salīdzina Kalvīša pirmo valdību ar tagadējo, tad jāmin dažas atšķirības. Pirmkārt, pirms gada un diviem nebija tik augsta inflācija, tāpēc dominēja naivas cerības, ka iespējams strauji celt algas, nekaitējot ekonomikai. Otrkārt, tolaik premjeram bija daudz spēcīgāks padomnieku korpuss, kuri profesionālā līmenī gatavoja likumprojektus, analizēja uz sēdēm gatavotos jautājumus. Pašlaik augstas klases speciālisti pārsvarā “nogruntējušies” daudz labāk atalgotos amatos, kur nav katru dienu jāatvaira dažādu grupējumu savtīgi iebildumi. Savukārt tie grupējumi, kuri spējīgi ietekmēt valdību, kļuvuši tik nekaunīgi, ka padomnieki vienkārši nevēlas būt par lieciniekiem nelikumību perināšanā. Princips: jo mazāk zināšu, jo labāk.Jāmin arī Kalvīša personības īpatnības. Dzīvē esmu bieži sastapis ļoti jaukus un iejūtīgus cilvēkus, kuri pēc nokļūšanas administratīvā amatā sāk uzvesties pārāk impulsīvi. Cik zināms, Kalvītis pirms nokļūšanas politikā esot bijis ļoti labestīgas dabas cilvēks, kuram tagad nākas bieži būt skarbam un pat nesaudzīgam. Premjera amats prasa, lai prastu pateikt arī skarbāku vārdu, un to ir ļoti grūti savienot ar dabas doto raksturu. Rezultātā rodas pārpratumi.
Daudz pieminētie oligarhiVispirms neliksim vienā svaru kausā Lembergu un Šķēli. Lemberga nedienas sākās ar brīdi, kad viņu centās atstumt malā Stepanova grupējums, kuram izrādījās savi aizstāvji KNAB un prokuratūrā. Lai saglabātu agrāko ietekmi un miljonus, Lembergs atklāti iesaistījās lielajā politikā, liekot visas cerības uz zaļzemnieku atbalstīšanu. Premjeram nācās pieciest šādu kombināciju, lai vispār pastāvētu koalīcijas valdība.Savukārt Šķēle ir spēcīgas partijas dibinātājs, kurš nežēlo naudu partijas stiprināšanai arī tagad. Tomēr viņa ietekme uz valdības locekļiem ir stipri pārspīlēta, jo tā nav vienas partijas valdība. Te noder salīdzinājums ar Krieviju, kur Putins cer kļūt par faktiski vienīgās ierēdņu partijas ģenerālsekretāru. Arī Šķēle mīļuprāt būtu gatavs kļūt par Tautas partijas “ģenerālsekretāru”, tikai praktiski tas nav iespējams.Andra Šķēles galvenā rūpe ir veidot ģimenes biznesa “impēriju”. Tie, kas spiesti izdzīvot ar minimālo algu, nekad nesapratīs, kā cilvēkiem nepietiek ar jau sarūpētajiem miljoniem. Bet tādi ir biznesa likumi, jo apstāšanās gadījumā konkurenti ātri vien aizies priekšā. Slavējami ir tas, ka Šķēle savus līdzekļus iegulda Latvijas ekonomikā, nevis pērk lidmašīnas, jahtas vai nekustamos īpašumus Londonā. Vēlme vairot ģimenes miljonus brīžam ir tik hipertrofēta, ka Šķēle savureiz atļāvās zondēt sadarbības iespējas ar Berezovski.
Štokenberga faktorsKad Štokenbergs valdībā nomainīja Kariņu, uzreiz bija redzama atšķirība abu politiķu salīdzinājumā. Galīgi nekompetenta un plātīga ekonomikas ministra vietā bija nācis īsts profesionālis. Un tikai nesen avīzēs parādījās kautra atziņa, ka Štokenbergs faktiski ir oligarhs, vairāku miljonu īpašnieks. Negribas gan ticēt, ka cilvēks šos miljonus sakrājis, strādājot vaiga sviedros. Un lasītājiem, kas naivi, varu atklāt, ka Štokenberga bagātība radusies, veiksmīgi spekulējot ar zemes gabaliem Rīgā, vietā, kur paredzēts būvēt augstceltnes. Par darījuma niansēm šeit neizteikšos, kaut rezultātā ir arī cietusī puse.Un vēl gribas atgādināt lasītājiem, ka aptuveni pirms gada presē pavīdēja satraucoša ziņa, ka tiek gatavota Hipotēku bankas privatizācija. Atgādināšu, ka tā ir vienīgā banka, ko kontrolē valdība un caur kuru tiek virzīta arī Briseles struktūrfondu nauda. Pavisam noteikti zināms, ka projektu aiz Kalvīša muguras izstrādāja un bīdīja ministrs Štokenbergs un viņa draugs Liepnieks. Kad Kalvītis par visu uzzināja, sacēlās īsta kaislību vētra, un pēc vēlēšanām Liepnieks vispār bija spiests aiziet no izdevīgā amata, pie viena cenšoties “uzmest” savu kādreizējo draugu Šķēli.Tie ir fakti, kurus der zināt, kad daudzi naivumā cer sagaidīt brīnumus no abu darboņu kombinētās partijas. Tautas masas viegli izprovocēt uz nemieriem, kad tie, kas sevi sauc par inteliģentiem, citus inteliģentus apsaukā par cūkām, kad patiesi cienījamam komponistam Imantam Kalniņam rupjā veidā tiek pārmesta patiesības teikšana. Dīvains laiks pienācis, kad tautas mīlēti tiek tukšu salmu kulstītāji un muldētāji.Naivums izpaužas arī tajos vērtējumos, kuri Saeimā opozīcijas pieprasīto valdības demisiju uzskata par politisku neveiksmi. Bet vai tad vispār kāds nopietni cerēja nobalsot par neuzticību Kalvītim? Opozīcijai jandāliņš bija vajadzīgs tikai tāpēc, lai varētu krietni izbļaustīties televīzijas kameru priekšā. Neviena konstruktīva teikuma es nedzirdēju.Kas attiecas uz Štokenberga atstādināšanu, tad bažas rada tikai tas, ka jaunais ministrs var neturpināt aizsākto pašvaldību reformu, velkot garumā līdzšinējo ampelēšanos un vairojot neskaidrību sabiedrībā.
