Ir sarežģīti izveidot valsts pārvaldi no partijām ar dažādiem uzskatiem, īpaši tad, ja kāda no tām starp vēlētājiem uzrakstītās programmas lappusēm paslēpusi vēl kādas citas valsts norādījumus.
Ir sarežģīti izveidot valsts pārvaldi no…
Šeit domāju apvienību “Saskaņas centrs”. Ja vēl pirms vēlēšanām pazibēja doma – varbūt tomēr nebūtu slikti, ja saskaņieši kā izteikti kreisie spēki atrastos valdībā un veicinātu sociālā stāvokļa uzlabošanos, tad tagad šīs partijas maska ir kritusi, un mēs savā priekšā redzam prokrievisku politisko grupējumu.
Vispirms jau aizdomas par apvienības vēlmi darboties Latvijas labā radīja diezgan vienaldzīgā saskaņiešu attieksme pret to, vai viņi būs vai nebūs valdībā. Centra izvirzītais premjera kandidāts Jānis Urbanovičs tik to vien runāja – pagaidīsim ko mums piedāvās, tad jau redzēs.
Pēc tam centra līderi visi kā viens apgalvoja, ka ir gatavi sarunām, bet pēc pieprasījuma oficiāli atzīt Latvijas okupāciju atkal sāka klīrēties – runāsim tad, ja sarunas sāksies no baltas lapas. Tieši okupācijas fakta neatzīšana kļuva par spoguli, kas parādīja saskaņiešu īsto seju.
Katrs latvietis, kurš mīl savu dzimteni, skaidri zina, ka PSRS okupācija bija. To apliecina arī vēsturnieki un vēstures dokumenti.
Un J. Urbanoviča teiktais, ka viņš žurnālistam intervijā atzītu okupāciju, bet nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” pārstāvjiem uz tādu jautājumu neatbildētu, ir ākstīšanās.
No tā, ka kādam okupāciju atzīst un kādam ne, vēstures fakti nemainās. Izskatās, ka oficiāli okupāciju saskaņieši neatzīs, jo var zaudēt finansiālo un politisko atbalstu no Krievijas, bet nu vismaz ir zināms, kas ir kas.
