Pagājušo svētdien kristīgā pasaule atzīmēja pirmo adventi, ar kuru sākas Kristus piedzimšanas gaidīšanas laiks.
Pagājušo svētdien kristīgā pasaule atzīmēja pirmo adventi, ar kuru sākas Kristus piedzimšanas gaidīšanas laiks.
Šajās nedēļās līdz Ziemassvētku vakaram esam aicināti uz pieklusinātu darbību, pārdomājot ieguvumus un zaudējumus, ko esam izdarījuši pareizi un kur kļūdījušies, lai iekšēji sakārtotos un turpmāk varētu rīkoties pārdomātāk un ražīgāk. Arī mācītājs Juris Rubenis 18. novembra dievkalpojumā aicināja runas plūdu vietā mazliet paklusēt, lai labāk izprastu noieto un turpmāko ceļu.
Diemžēl ikdienā rīkojamies pilnīgi otrādi. Esmu ievērojis, ka tieši Ziemassvētku gaidīšanas laikā sabiedriskā jezga palielinās: tiek rīkotas sapulces, cits citam pārmet pieļautās kļūdas, politiķi savu spalvu spodrināšanai izvēlas oponentu nozākāšanu.
Arī šogad adventes laiks atnācis ar sabiedrības viļņošanos. Valdība vēl līdz gada beigām steidz izstrādāt budžetu, steigā pieņem un maina lēmumus, bet tauta skaļi pauž neapmierinātību par valsts centieniem no finansiālā strupceļa izkļūt uz tās rēķina.
Internetā daļa komentāru pārvērtusies par naida pilnu žulti un draudiem, savukārt Iekšlietu ministrijas vadība apliecina, ka ir gatava nemieru nepieļaušanai. Garīgās pasaules aicinājumi aizlikti tālu aiz muguras.
Tā mēs apzināmies ejamo ceļu. Turpinām stihiski grūstīties un rauties uz priekšu bez mīlestības un bez svētības.
Gudrā Salamana pamācībās minēts, ka cilvēks var censties un pat ļoti censties, bet nekur viņš netiks bez atziņas par Dievu. Bez ceļa atrašanas uz savu baznīcu. Bez garīguma mēs velti skriesim pa vāveres riteni, radot tikai ilūziju, ka virzāmies uz priekšu.
