Vispirms jāieaudzina morālās
vērtības pašu vidū,
tad var paģērēt
citiem. Vispirms jāieaudzina morālās
vērtības pašu vidū,
tad var paģērēt
citiem.
Kārtējā
trešdienas diskusija, kuru vēroju TV ekrānā, šoreiz lika saspringt
par ideju: ticības kā obligātas normas ieviešanu valsts pārvaldē un
skolas solā. Antikristi būšot tie, kuri balsošot pret obligāto
ticības mācības priekšmeta ieviešanu vispārizglītojošās skolās,
apgalvoja katoļu baznīcas pārstāvis.
Kad piedzimu, mans vecaistēvs jau bija devies aizsaulē.
Vienīgā saziņa ar viņu ir sena fotogrāfija, no kuras manī raugās
stalts jauns vīrietis latviešu strēlnieka formas tērpā, un
nostāsti, kurus dzīves nogalē man uzticēja vecāmāte.
Streļķa rūdījums un rakstura iezīmes viņam bija devušas
atziņas, kuras man noder vēl šodien. Viena no tām bija viņa
attieksme pret ticības lietām. Vectēvam laikos, kad ticības mācību
pasniedza skolā, bija cita pārliecība. Ticība ir katra cilvēka
personīga lieta, un, lai kādam pierādītu savu ticību, nav jādodas
uz baznīcu.
Esmu pārliecināta, ka dzīvoju demokrātiskā sabiedrībā, un
neviens kā obligātu dogmu nevarēs uzspiest tiem vecākiem, kuri
reliģijas vietā izvēlas bērniem mācīt ētiku, mainīt savus uzskatus.
Morālās vērtības es rodu savos senčos, tās pārmantos mani
bērni un mazbērni. Kamēr es ziņās dzirdēšu par kārtējo skandālu,
kas atbalsojas katoļu baznīcā, kamēr es vēstures grāmatās lasīšu
par kariem un to cēloņiem, tikmēr demokrātiskā sabiedrībā mani
neviens par antikristu nedrīkst
saukt.
