Tas nav rosinājums samierināties, bet izsijāt vērtības. Laikam tā dzīvē notiek. Kad nomāc raizes un ir grūti rast dzīvesprieku, tad cita pēc citas tiek atsūtītas labas ziņas. Vajag tikai prast tās ieraudzīt.
Tas nav rosinājums…
Mani nesen uzmundrināja kādā intervijā uzklausīta dzīves gudra atziņa. “Vienkārši jābūt garīgi stipram, ļoti stipram. Tad nekas klāt neķersies,” secina vecākās paaudzes smiltenietis, kurš bērnībā pārcietis izsūtījumu Sibīrijā.
Viedi un patiesi vārdi. Cilvēks sevi sakārtot var tikai pats. Un, ja viņš ir garīgi stiprs, tad izdodas daudz kam pacelties pāri. Dažādi ikdienas strīdi, raizes, pārestības, vilšanās ilgi lolotā sapnī vai tuvā cilvēkā nespēj atstāt paliekošas pēdas. Jautājums tikai, kur atrast šo garīgo spēku.
Vienas receptes nav. Man šķiet, – izturēt daudz ko var tad, ja esi kādam vajadzīgs, un ja novērtē labo, kas tev dots.
Nesen epastā saņēmu sūtījumu no paziņas, – “Labāko e- vēstuli 2007”.
“Ja tu domā, ka esi nelaimīgs, paskaties uz viņiem,” vēsta paraksts zem fotogrāfijas, kurā redzami aziātu izcelsmes vīrieši, līdz kaklam stāvot pārplūdušā upē. Viens no viņiem uz galvas tur bļodu, kurā sēd mazs bērns.
“Kad jūties zaudējis spēkus, padomā par šo vīru,”aicina paraksts zem citas fotogrāfijas, kurā pa ielu klibo vienkājis.
Fotogrāfiju ar parakstiem ir daudz. Visās iekodēta viena vēsts, – nezaimo, sūdzoties par to, kas nav tā vērts. “Priecājies par dzīvi, kāda tā ir. Citiem ir daudz sliktāk, nekā mums,” aicināts vēstulē. Manuprāt, tas nav rosinājums samierināties, bet gan izsijāt vērtības.
