Skolas vasaras brīvlaika pirmais mēnesis aizskrējis kā ar vēja spārniem, un apzinīgākie vecāki jau lūkojas kancelejas preču veikalu virzienā. Arvien biežāk tiek runāts par skolas formas ieviešanu. Tam ir gan piekritēji, gan arī…
Šoreiz gan ne par to būs stāsts, bet gan par skolas formām. Latvijā dažās vispārējās izglītības iestādēs nolemts, ka skolēni uz skolu dodas skolas formās. Nav noslēpums, ka arī Valkas pamatskola domā par formas ieviešanu, bet tas nenotikšot piespiedu kārtā.
Dažviet skolā uzstādīti uzskatāmie materiāli par iespējamiem formas variantiem. Jāteic, fotogrāfijās apskatāmie tērpi ir gana moderni un krāsaini. Tomēr man pret formas tērpiem kopš saviem skolas laikiem ir sava veida fobija.
Īpaši formu man nepatika nēsāt vidusskolā, tāpēc visas piezīmes, kas vien atrodamas tā laika dienasgrāmatās, ir par formas trūkumu. Parasti mana atbilde skolotājai, kura interesējās, kur tā palikusi, bija – ķīmiskajā tīrītavā.
Tā viņa, nabadzīte, trīs gadus arī tīrījās. Astoņdesmitajos gados mums bija jānēsā tumši zili pļockaini svārki un nenosakāma piegriezuma jaciņa ar obligāto komjauniešu nozīmīti. Skolēni izskatījās kā no konveijera lentas nokāpuši.
Atklāti sakot, saviem bērniem nenovēlu tādu likteni – ar sakostiem zobiem iet uz skolu, jo piecas nedēļā jāstaigā vienās un tajās pašās drēbēs. Iespējams, piekristu, ja skolēniem būtu vienādi T – krekliņi, džemperīši vai vestes.
Nenoliedzami, formas tērpi atvieglotu vecākiem, īpaši mazturīgiem, rūpes par bērnu apģērbu, jo mūsdienās diemžēl vairs nedarbojas sakāmvārds: “Neskati vīru no cepures!” Bēni ir daudz nežēlīgāki, un nereti izstumto loma ir tiem, kuriem apģērbs ir trūcīgāks un ne tik moderns. Neņemos gan apgalvot, vai formas nēsāšana šo problēmu atrisinātu.
