Savu dzimto pusi – Trikātu – apmeklēju pavisam nesen, kad notika astoņsimtgades un skolas 70. gadu jubilejas svinības.Savu dzimto pusi – Trikātu – apmeklēju pavisam nesen, kad notika astoņsimtgades un skolas 70. gadu jubilejas svinības.
Vienmēr esmu lepojusies ar to, ka mana bērnība un skolas gadi pagājuši šajā skaistajā vietā, kur joprojām dzīvo un darbojas uzņēmīgi un aktīvi ļaudis.
Centieni pirmo reizi sarīkot tik vērienīgu pasākumu tik tiešām ir atbalstāmi, jo līdz šim nekas tāds Trikātā vēl nebija bijis. Pēc ilgāka laika, staigājot un satiekoties ar vietējiem, atkal sajutos piederīga šai vietai.
Priecēja arī tas, ka par spīti dzīves sūrumam, latviešiem joprojām gribas un patīk svinēt svētkus. Trikātieši var sacensties ar dažu labu pilsētu mākslinieciskās pašdarbības jomā, jo kultūras namā darbojas daudz kolektīvu. Visi svētkos sniedza priekšnesumus, un jāteic, skatītājiem patika.
Tikai labus vārdus ir pelnījusi arī skolas administrācija par salidojuma svinīgo pasākumu. Tas bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, lai visi pasākuma dalībnieki justos īpaši un gaidīti. Īpašu saviļņojumu radīja skolas himnas “Dar' man, tēvis, pastaliņas” kopīga nodziedāšana un bijušo skolotāju satikšana.
Patīkami pārsteidza arī sakoptais skolas nams, kas uzcelts gleznainā vietā pie Trikātas ezera un Abuls upes, Lipšukalnā, vienā no augstākajām vietām Trikātā. Izstaigājot bērnības takas, nācās nedaudz vilties, jo pierastais ceļš uz skolu vairs nav tik sakopts kā agrāk.
Te paveras vēl plašs darba lauks.
