Svētdien kaimiņi igauņi svinēja savas valsts dzimšanas dienu. Dzīvojot viņiem blakus, atklāti sakot, īpaši nejutu nāburgu svinēšanu, kaut gan ne jau svētku skaļumā un pompozitātē ir tā sāls. Latvijas proklamēšanas 90. gadadienas… Jau 20 gadus dzīvojot Valkā, nevienu īstu igauni tā kārtīgi nemaz nepazīstu. Pērn pavasarī gan ar vienu – vārdā Mēlis – nācās kopā plostot pa Gauju. Igaunis piedevām ar igauņu mēles simpātisku piesitienu prata dziedāt latviešu dziesmas. Mēlis dzimis, audzis un dzīvo netālu no Apes, kur jaunībā braucis uz ballītēm. Viņa ģimene nodarbojas ar tūrisma biznesu. Izrādās, Otrā pasaules kara mežabrāļu bunkuri ir viens no iecienītākajiem tūristu apskates objektiem Dienvidigaunijā. Par savas valsts vēsturi Mēlis stāsta tā, ka skudriņas skrien pār muguru. Klausoties viņā, šķiet, ka stāstnieks pats būtu dzīvojis pazemē. Bunkuros slēpās viņa tēvs, tāpēc dēls tik labi zina savas valsts vēstures vienas no traģiskākajām lappusēm. Mēlis lepojas, ka ir igaunis un dzīvo pavisam nelielā, demokrātiskā un brīvā valstī. Īpaši man aizķērās viņa vārdi, “daudzas lielas, stipras valstis, kurām ir spēcīgi ieroči, nav brīvas. Šo valstu iedzīvotāji nevar brīvi runāt un lemt savas dzimtenes nākotni. Mēs – igauņi varam. Neviens mums ar dūri nenorāda, ko un kā runāt”. Man jau šķiet, ka šie vārdi vislabāk pierāda to, ko sauc par dzimtenes mīlestību. Nav vajadzīgi skaļi slavas izsaucieni, vien patiesi vārdi un darbi.
Domāju, ka arī mums – latviešiem – par to vajadzētu aizdomāties, jo šogad svinēsim savas valsts 90. dzimšanas dienu. Ne jau valstvīru izrādīšanās būs svētku sāls, bet pašas tautas cieņa un mīlestība pret savu Latviju.
