Dažviet laukos paliek dzīvot tikai veci cilvēki un pļunduri, kuru dzīves jēga ir pudele. Pārējie lielākoties aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. “Pašreizējā ekonomiskā situācija valstī, kā arī negatīvās nākotnes prognozes rada pamatotas bažas…
Piemēri nav tālu jāmeklē. Zinu pāris jaunu cilvēku, kuri septembrī kravās ceļa somas, lai brauktu prom no Latvijas. Nezinu, vai es šos cilvēkus nosodu, jo aizbraukšana kļuvusi tik ierasta lieta, kas nevienu īpaši vairs pat neizbrīna.
Var jau saprast jauniešus, kuri izsprukuši no skolas sola un sapņo pirmajā darba vietā nopelnīt vismaz 500 latu lielu algu. Tā it kā būtu pienācīga nauda, lai izdzīvotu mazpilsētā, bet diemžēl realitāte ir pavisam cita. Jaunie pēc vairākkārtējām vilšanās reizēm nospļaujas, pa lēto nopērk lidmašīnas biļetes un prom uz izslavētām sapņu zemēm – Angliju vai Īriju. Drosmīgākie izvēlas braukt uz Īslandi vai Gotlandi.
Stāsta, ka Anglijā netālu no fabrikām ir izveidojušās latviešu kolonijas. Aizbraukušie tautieši, kuru priekšnieki vairums gadījumu ir krievu tautības cilvēki, strādā darbavietās, kur angļi sēž tikai vadības krēslos. Darbs ir smags, grūts, uz kājām, aukstumā, pie konveijera. Iedomājos, tāds Raiņa dzejoļa “Fabrikas meitenes dziesma” variants.
Ir jau arī dzirdēti veiksminieku stāsti, kur latviešiem tik tiešām ir paveicies ar darbu un tagad viņi jau var baudīt sava smagā darba pirmos augļus.
Personīgi es nevienu brīdi neesmu domājusi par aizbraukšanu. Neuzskatu sevi par gļēvuli, bet nespēju savu pašreizējo nodarbošanos mainīt pret gumijas zābakiem un cimdiem, lai pakotu kukurūzu vai sēnes.
