Ar gadiem atmiņā paliek tikai labais un gaišais, jo sliktajam ir tendence pabalēt un izzust pavisam.
Ar gadiem atmiņā paliek tikai labais un gaišais, jo sliktajam ir tendence pabalēt un izzust pavisam.
Latvijas skolās ir jauka tradīcija ik pēc pieciem gadiem, atzīmējot apaļu jubileju, rīkot darbinieku un absolventu salidojumu. Pēc divām nedēļām Valkas ģimnāzija svinēs 90 gadu jubileju, tāpēc tikos ar skolas direktori Lilitu Kreicbergu, kura, gatavojoties salidojumam, iekšēji staroja un ar nepacietību gaidīja tikšanos ar saviem klases un skolasbiedriem.
Viņai dzīvē tā iegrozījies, ka dzimtā skola ir arī viņas darbavieta. Neskatoties uz visiem jau apnikušo krīzes piesaukšanu, direktore ir pārliecināta, ka salidojumi ir nepieciešami iekšējo bateriju uzlādēšanai un apziņas stiprināšanai par piederību skolai un dzimtajai vietai.
Iespējams, to vēl nevar novērtēt absolventi, kuri skolu beiguši vien pirms dažiem gadiem, bet tiem, kuri skolas durvis aizvēruši pirms desmit un vairāk gadiem, salidojums ir krāšņs notikums ikdienas rutīnā.
Ar gadiem atmiņā paliek tikai labais un gaišais, jo sliktajam ir tendence pabalēt un izzust pavisam. Tāpēc arī skolas salidojumos valda jautrība un galvenokārt dominē jautājums:
“Atceries, kā mēs toreiz?” Pieļauju, ka mūslaiku skolēni ir daudz organizētāki un mērķtiecīgāki, tāpēc stundu bastošana nav diez cik populāra padarīšana. Toties astoņdesmito gadu beigās, kad man bija tas gods sēdēt Cēsu 1. vidusskolas solā, stundu bastošana bija tāds notikums, par ko vēl atceramies, tiekoties salidojumos.
Mēs stundas kavējām, lai tolaik Vidzemē populārajā kinoteātrī noskatītos jaunāko indiešu raudu gabalu. Pa to mani atkal vilks uz zoba mani klasesbiedri, ar kuriem tiksimies oktobra beigās Cēsīs. Lai mums jautri salidojumi!
