Vai varam savu pilsētu iedomāties bez dziedāšanas, un teātra spēlēšanas, ar lielu priekškaramo atslēgu pie kultūras iestāžu durvīm?
Vai varam savu pilsētu iedomāties bez dziedāšanas, un teātra spēlēšanas, ar lielu priekškaramo atslēgu pie…
Šoreiz man pavisam neierastas pārdomas un vēstījums. Gribu uzrakstīt dažas rindas par kolēģi Ingu, kura visnotaļ aktīvi piedalās dzīvniekmīļu biedrības SOS “Sāra” veidošanā.
Domāju, ka tas ir Dievam tīkams darbs. Pēc skandāla dzīvnieku patversmē grupa cilvēku nolēma, ka pamestajiem suņiem un kaķiem ir jāpalīdz.
Ingas kolēģi labsirdīgi ironizē, ka viņa ir suņu un kaķu māte Terēze, tāpēc Ingai šo dzīvnieku paradīzē vieta ir garantēta. Nav jau nemaz tik viegli nodibināt sabiedrisku organizāciju.
Daudziem patīk mājdzīvnieki, taču diezin vai tikpat daudz cilvēku būtu gatavi ziedot naudu, piemēram, latu mēnesī, kā tas pašlaik iecerēts. Runa gan nav par to.
Es priecājos par visiem, kuri ir gatavi daļiņu sevis, sava laika un līdzekļu ziedot sabiedrībai. Tie ir cilvēki, kas dibina sabiedriskās organizācijas un tajās aktīvi darbojas. Faktiski šādu cilvēku nav daudz, taču viņu pievienotā vērtība ir liela.
Protams, bērni ir jāaudzina, dārziņā jārušinās un manta jāvairo. Tas ir cēls darbs un, ja labi izdodas, var lepoties arī ar to. Tomēr, piedalīšanās dažādās interešu grupās, mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos un tamlīdzīgi ceļ ne tikai šā cilvēka pašapziņu, bet tas ir viņa devums sabiedrības attīstībai.
Vai varam savu pilsētu iedomāties bez dziedāšanas, dejošanas un teātra spēlēšanas, ar lielu priekškaramo atslēgu pie kultūras nama durvīm? Vai varam to iedomāties bez koncertiem mūzikas skolā un izstādēm muzejā un mākslas skolā? Tas pats attiecas arī uz citām sadzīves jomām, tostarp mājdzīvniekiem.
