Daudziem latviešiem krievu valoda saistās ar padomju laiku nospiestību un beztiesību.
Daudziem latviešiem krievu valoda saistās
ar padomju laiku nospiestību un beztiesību.
Šodien Latvijas balsstiesīgie iedzīvotāji jebkurā parakstu vākšanas vietā var sākt parakstīties par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Tie paredz krievu valodas ieviešanu kā otro valsts valodu.
Attiecībā uz latviešu un krievu valodas lietošanu mūsu zemē ir ne mazums lauzti šķēpi, tāpēc daudziem latviešiem sāp sirds par to vien, ka jautājums par krievu valodas oficiālu atzīšanu valsts valodas statusā ir aizgājis tik tālu. Lai ko neteiktu un nesolītu politiķi, ir saprotamas latviešu, galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku, bažas, jo daudziem krievu valodas jautājums saistās tikai un vienīgi ar politiku.
Tiekoties ar iedzīvotājiem, bieži vien nākas uzklausīt atmiņas par baigajiem okupācijas gadiem, kad visiem latviešiem, gribi vai negribi, nācās ielauzties krievu mēlē. Tāpēc latvieši ir neizpratnē, kāpēc krievi, kuri visu mūžu nodzīvojuši Latvijā, nespēj latviski pateikt pat elementāras pieklājības frāzes.
Kādu dienu pie manis uz ielas pienāca sirma kundze un pastāstīja, ka “Ziemeļlatvijā” izlasījusi publikāciju par parakstu vākšanu. Viņa uztraucas, ja tik tiešām krievu valodu pasludinās kā otro valsts valodu, kā cilvēki, kuriem krievu valoda nav stiprā puse, varēs aiziet pie medicīnas speciālista.
Nenoliedzami, ārstam būs jārunā latviski, bet jau tagad Rīgā un vēl jo vairāk Latgalē veikalos pārdevēji neatbild latviski, jo vai nu viņi neprot vai arī to nevēlas darīt.
Tik un tā, pieļauju, kādas būtiskas nianses mediķis var palaist garām. Personīgi es neesmu pret valodas zināšanām, bet esmu pret to, ka manā dzimtenē varētu būt divas valsts valodas.
