Katru rītu eju uz darbu caur Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas parku. Šomēnes tur saldi smaržo liepas. Ir jūlijs. Katru rītu eju uz darbu caur Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas parku. Šomēnes tur saldi smaržo liepas. Ir jūlijs.
“Vai lasījāt “Ziemeļlatvijā” par slimnīcu apvienību?” nejauši dzirdu, kā cita citai taujā aiz muguras ejošās slimnīcas mediķes.
Kas zina, kas nākamgad jūlijā, kad atkal ziedēs liepas, atradīsies Smiltenes slimnīcas ēkā. Šī ārstniecības iestāde ir viena no tām Latvijā, kuras valdība no 1. septembra ieplānojusi slēgt, atstājot tikai ambulatoro aprūpi jeb poliklīniku.
Ja izdosies novada domes un mediķu plāns izveidot slimnīcu apvienību ar Cēsu un Limbažu ārstniecības iestādēm, tad vismaz kaut kādu profilu smilteniešiem izdotos saglabāt. Taču jau tagad zināms, ka tā nebūs ne dzemdniecība, ne ķirurģija.
Skumji, – smiltenietes savus bērniņus savā pilsētā nevarēs dzemdēt. Smiltenes slimnīcā pasaulē nāca mana meitiņa, un par šejienes dzemdību nodaļu, tās mājīgo gaisotni un mediķu laipno attieksmi man joprojām ir siltas atmiņas.
Drīz pagātnei piederēs arī atsevišķas mazās lauku skolas, kas pagastos ir “gaismas saliņas”. Valsts tukšais naudas maks spiež slēgt skolas ar mazu audzēkņu skaitu, vai veidot tās par lielo skolu filiālēm. Pagasti zaudēs bērnus.
Latvijas valstij nav naudas, lai tās iedzīvotāji būtu veseli un izglītoti. Ļaudis turpina izbraukt uz ārzemēm. Latvija kļūst arvien tukšāka, it īpaši lauku apvidi. Taču daba tukšumu nemīl. Tad jādomā, – kāpēc ir radīta tāda situācija, lai mūsu valstī cilvēkiem dzīves apstākļi strauji pasliktinātos un viņi nebūtu vērtība? Kas nāks vietā?
