Gandrīz
par banalitāti kļuvusi tēma par Latvijas bedrainajiem ceļiem. Ne
mazāk karsti protestēts par bedrainajām ietvēm, tajā skaitā
vairākkārt mūsu laikrakstā rakstīts par nelīdzeno ietvi Valkā
Ausekļa ielas posmā starp Pedeles tiltu un Raiņa ielu. Bet gandrīz
netiek bilsts par iekšpagalmu nesakārtotību, tāpēc vairāki
cilvēki man atgādinājuši, kam būtu jāvelta galvenā vērība.
Ir
pilnīgi skaidrs, ka vienā vasarā visas ielas un laukumus nobruģēt
nav iespējams. Un ir taču visai daudz arī padarīts. Lai minam
tikai tranzītielas izbūvi. Mani personīgi gandarī salabotais
Ausekļa ielas tilts, kur agrāk pats velns varēja ragus aplauzt.
Varam priecāties par Rīgas ielas sakopšanu centra posmā (kaut
nākotnē Rīgas ielas ietves būtu jānobruģē visā garumā līdz
Igaunijas robežai).
Izpilddirektora
vietnieks Bašķa kungs jau esot ieklausījies dāmu protestos, kurām
grūti paiet pa minēto Ausekļa ielas posmu, kur gan nav būtisku
izdrupumu, bet asfaltā savulaik iepiķētie dūres lieluma akmeņi
tagad izspiedušies uz āru, padarot apgrūtinošu iešanu maza
izmēra kurpītēs. Bet cilvēki mēdz pārvietoties ne tikai pa
ietvēm, visai noslogoti ir arī iekšpagalmi un gājēju celiņi
starp daudzstāvu mājām. Tāpēc man ir lūgums Bašķa kungam:
kādreiz pēc ražena lietus izkāpiet no automašīnas un noejiet
kājām posmu no Raiņa ielas līdz Tālavas ielas 19. namam, kur
pirms gadiem 35 ticis noasfaltēts gājēju ceļš starp Ausekļa
ielas 6. namu un zaļo nogāzi. Un pēc tam šo pašu posmu mēģiniet
izbraukt ar automašīnu!
Pirms
pāris gadiem asfalts šajā posmā bija atvēris tikai atsevišķas
bedres, kuras veiksmes gadījumā varēja apiet, bet tagad pat sausā
laikā grūti saprast, kā izžonglēt bez traumām. Labi, es
personīgi varu iet ar līkumu, teiksim, centrā nokļūt pa to pašu
pumpaino Ausekļa ielu, bet katru dienu gadās vērot sirmas māmuļas,
kam slimas kājas, kuras līdz veikalam mēģina nokļūt, balstoties
uz ķeģīša – viņām bedres tieši durvju priekšā. Jaunieši
iestaigājuši taciņu zālājā tuvāk ēkas sienai, bet arī tur
lietus laikā veidojas silei līdzīga ūdens lāma. Gar zaļo nogāzi
jau sen pozīcijas ieņēmušas automašīnas, jo peļķes vidū
neviens savus spēkratus atstāt nevēlas. Ak, un māmiņas tur stumj
bērnu ratiņus.
Cits
gājēju celiņš ved paralēli Tālavas ielai gar katlumājas žogu.
Arī šeit betona plāksnes izšķobītas un izdrupušas, bet pilnīgi
neciešami ir dīvainie septiņi pakāpieni, kuri jau no radīšanas
brīža bijuši brāķis. Pa šo maršrutu dodas gan uz tirgu, gan
baznīcu, gan arī uz Valgas veikaliem. Esmu ievērojis, ka pastniece
savu velosipēdu stumj pa zālāju, apejot kāpņu drupas. Starp
citu, visiem būvniekiem un projektētājiem iesaku ņemt vērā
cilvēka psiholoģiju. Nedrīkst taču veidot kāpnes, kur pakāpieni
dažādos attālumos viens no otra, tā mēdza darīt tikai padomju
laika celtnieki, kuri neko necēla, bet pildīja plānus. Piebildīšu,
ka iešana pa paralēlo Tālavas ielas ietvi sevišķi tīkamas
emocijas neizraisa. Un ne tikai tāpēc, ka jāiet garām policijas
namam.
Es
pieļauju, ka citviet pilsētā atrodami līdzīgi piemēri. Es
rakstu par konkrētiem iekšpagalmiem, kurus šķērsoju katru dienu.
Un katru dienu es sastopu kaimiņienes, kuras stāv pie nama durvīm
un vaimanā – kā lai nokļūst veikalā pēc maizītes.
