2.jūnijā bija atvērto durvju diena SAC “Valka”. Pēc pasākuma, dalos savās pārdomās un sajūtās… Mazliet vairāk var redzēt manā galerijāhttp://www.draugiem.lv/gallery/?aid=40694887. 2.jūnijā bija atvērto durvju diena SAC “Valka”. Pēc…
Cik mums katram ir vajadzīgs, lai mēs būtu laimīgi? Zīdainim pietiks ar māmiņas un tēta gādīgām rokām, siltumu un sāta sajūtu. Jau lielāks bērns gribēs mazliet vairāk – kādu konfekti, rotaļlietu un rotaļu biedrus. Pusaudzis nereti nespēs konkrēti pateikt savas laimes būtību, bet vienmēr gribēs, lai māte un tēvs ir blakus, lai pajumte, ēdiens un miers mājās. Bet pieaugušie jau būs tie, kuru izvēle būs krasi atšķirīga. Citam tā būs nauda, citam mīlestība. Vēl kādam tie būs grezni nami, košs apģērbs un šiki restorāni. Bet cik daudz laimei vajadzīgs tiem, kuru ikdiena paiet aprūpes namos? Tiem, kurus dzīve jau tā ir apdalījusi, jo daļai no viņiem vienīgie tuvie cilvēki ir darbinieki, kuri atrodas blakus no rīta līdz vakaram.
Man nebija ne jausmas, kāda izvērtīsies 2.jūnija diena, ka sociālās aprūpes centrā Valkā tika rīkota atvērto durvju diena, lai ikviens radinieks, aizgādnis vai arī jebkurš līdzcilvēks varētu iepazīties ar centra iemītnieku dzīvi un ikdienu. Mani uz šo pasākumu uzaicināja, jo esmu aizgādne vienai no iemītniecēm – Maijai. Un es piekritu, un es nenožēloju, jo tāds aprūpes centrs – tik līksms un smaidošs – ikdienā pretī nenāk. Ikdiena tur ir mazliet rāmāka, mazliet klusāka, mazliet noslēpumaināka.
Aprūpes centrs savus viesus sagaidīja plaukstošs – ziedi vāzēs, iemītnieki smaidoši, lai arī tie smaida ikdienā, sagaidot jebkuru ciemiņu. Nelielajā priekštelpā uz galdiem izvietoti iedzīvotāju rokdarbi. Tur košās krāsās tamborētas sedziņas, adītas šalles, cepures un zeķes. Tur saliktas izšūtas mantiņas, pat miniatūrs putnu būrītis starp tiem. Tur aplikāciju veidotas kartiņas – glīti sarindotas viena otrai blakus. Un darbinieces, kas sagaida ikvienu ar smaidu sejā un laipniem vārdiem. Bet paši iemītnieki – saposušies un mazliet nervozi, jo šī diena bija Viņu diena. Ciemiņi brauca pie viņiem! Visam, kas bija sagatavots ciemiņu uzņemšanai bija jāizdodas.
Un tad – pretī skrien mana Maija… “Es dziedāšu un dejošu!” viņa ar sajūsmu balsī sauc.Un viss pārējais pagaist, redzot Maijas smaidu, viņas līksmē degošās acis. Ikdiena pazūd…Pašas ikdiena pazūd… Tur sākas cita dzīve, kur laimei vajag tik maz – vien smaidu, mīļu vārdu un apskāvienu.
Pēc mazas kafijas pauzes pie darbiniecēm un sarunas par iemītnieku dzīvi, veselību un ikdienu, vēl ir iespēja pastaigāties pa apkārtni. Tur mežs, lauki un pļavas, dobes, kas glīti sakoptas pašu iemītnieku rokām. Kaut kur tālāk ir dārzs, kurā arī rosās centra iemītnieki. Tikai ne šodien… Šodien ir svētki…
Mazā zāle jau ir pilna ar centra iemītniekiem, kad tur ierodos es. Starp tiem sēž arī pa kādam darbiniekam un centra viesi. Vēl pāris minūtes un koncerts var sākties. Lai aizpildītu pauzi līdz koncerta sākumam, kāds no centra iemītniekiem, ja nemaldos, Jānis vārdā, spēlē klavieres. Un tā nav vienkārša taustiņu klabināšana, bet tā ir lieliska klavierspēle, kas apņem.
Un tad jau pats koncerts. Tur Alla skaita dzejoļus gan savus, gan ne savējos. Tur Ira dejo savu mīļāko deju. Tur, ja nemaldos Andrejs, spēlē ģitāru un zālē esošie, kas dziesmas zina, palīdz dziedāt. Tiek dziedātas dziesmas gan par jūru, pie kuras paiet dzīve, gan par vālodzīti. Un klavierpavadījumu spēlē tas pats Jānis, kurš spēlēja pauzē. tiek nodejotas jau iestudētās dejas. Un šajā brīdī vairs nav svarīgi, kurš spēj noturēt meldiņu, kurš ne, vai ir ritma izjūta vai ne – galvenais ir piedalīšanās, būšana tajā visā. Un katrs priekšnesums tiek pavadīts ar skaļiem sajūsmas saucieniem un aplausiem. Tā viņi priecājas un arī man smaids no lūpām neizdziest visu pasākuma laiku.
Pēc koncerta dejotgribētāji var palikt zālē, jo dejas jau turpinās, bet viesi tiek vedināti vēl uz telpām, kuras ikdienā redz tikai iemītnieki – tās ir istabiņas un viņu virtuvīte, kur ar darbinieces palīdzību var tapt nelieli, bet tomēr kulinārijas brīnumi…
Vēl ilgi pēc tam mans smaids no lūpām neizdzisa, atceroties šo jauko pasākumu. Tik daudz vienkārša prieka un labestības nav nekur citur… Un izrādās, laimei tik daudz nemaz nevajag…
