Latvijas Satversmes 93. pants paredz, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, tādēļ nāvessodu izpilde ir atcelta. No 1990. līdz 1998. gadam Latvijā piespriesti 24 nāvessodi, no kuriem 13 ir izpildīti, septiņi uz nāvi notiesātie…
2007. gada 10. oktobris Eiropas Savienības valstīs, tostarp arī Latvijā, izsludināts par „Eiropas dienu pret nāvessodu”. Nāvessoda atcelšana ir arī viens no nosacījumiem, kas dalībvalstīm jāizpilda, lai kļūtu par Eiropas Padomes un Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. ES darbībā nāvessoda atcelšana ir viena no prioritātēm, un tās veicināšanā ieguldīti lieli finansiāli resursi.
1996. gada 24. septembrī toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis norādīja, ka arī Latvijā nepieciešams aizliegt nāvessodus, jo tas ir solis tuvāk ES.
Latvijā noziedzniekiem iespēja uzrakstīt apžēlošanas lūgumu tiek dota pēc 25 gadu ilgas priekšzīmīgas sēdēšanas cietumā. Mūža ieslodzījumu Latvijā izcieš apmēram pussimts cilvēku, un katrs no viņiem valstij izmaksā ap 10 latiem dienā.
Gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības valstīs pēc katra kārtējā baisā asinis stindzinošā nozieguma, īpaši, ja upuri ir bijuši bērni, daudzi cilvēki mēdz uzdot sev jautājumu – kamdēļ mums jāmaksā nodokļi, lai nodrošinātu apstākļus varmācīgajiem slepkavām? Turklāt nodokļus turpina maksāt arī slepkavības upuru tuvinieki un draugi, tādējādi teorētiski uzturot slepkavu.
Tātad, vai atbalstām to, ka mums jāmaksā nodokļi, lai uzturētu varmācīgus noziedzniekus? Šī nauda noteikti būtu daudz noderīgāka citur? Latvijā iespējama apžēlošanu pēc 25 gadu ilga cietumsoda, kur var būt garantija, ka, iznākot no cietuma, ieslodzītais tiešām ir mainījies? Un kāda būs apkārtējo attieksme pret viņu? Vai mēs vēlamies sev apkārt bijušos ieslodzītos, kuri nogalinājuši vai kā citādi varmācīgi izturējušies?
