Melnbaltās fotogrāfijas restaurēja sen piemirstās sajūtas, kad desa un maize garšoja un smaržoja.Jāatzīst, sen nebiju atcerējusies laikus, kad brokastu olu vārīja alumīnija bļodiņā un pēc tualetes papīra, Bulgārijā ražota šampūna un…
Šīs atmiņas atausa sestdien, apmeklējot leģendārās Valkas foto studijas “Reflex” izstādi, veltītu 30 gadu pastāvēšanas jubilejai.
Melnbaltās fotogrāfijas spilgti ataino sociālistisko reālismu. Īpaši man simpatizēja bijušā valcēnieša Ulda Balgas bilde ar noliekušos vīrieti, kurš kā lielu dārgumu loba novārītu olu. Patiesi un bez izskaistinājuma – tā dzīvoja daudzi.
Bildes izraisa īpašas sajūtas tiem, kuri šajā laikā dzīvoja, mācījās, strādāja un mīlēja. Izstādes atklāšanā pulcējās daudz cilvēku, kuriem šis laiks ir īpašs ar piedzīvoto un izbaudīto, jo mūsdienās vairs nekas tāds nav un nebūs.
Pašlaik noteicošais faktors ir maka biezums, kas cilvēkiem liek dzīvi nodzīvot nebeidzamā stresā un steigā. Šķiet, ka cilvēki dzīvo tik materiālā pasaulē, ka nekam citam vairs neatliek ne laika, ne arī gribēšanas.
Toreiz dzīve ritēja mierīgāk un nesteidzīgāk, jo lielākajai daļai sabiedrības īpaši nerūpēja materiālie labumi, jo tie vienkārši nebija pieejami. Veikalu plaukti bija pustukši. Labi, ja izdevās nopirkt pudeli piena un baltmaizes klaipu.
Toties cilvēki dzīvoja interesantāk un draudzīgāk, jo atlika laika satikties un parunāties ar paziņām, draugiem, kolēģiem un kaimiņiem. Mūsdienās diemžēl daudzi nezina, kas viņiem dzīvo blakus dzīvoklī. Jauni laiki un jauni tikumi.
