Materiālus šim rakstam man atsūtīja Aina Hovela pirms nepilna gada, bet visu izlikt uz papīra kavēja citas aktuālākas (šķietami) ieceres.
Jau pagājušā gada septembrī “Latvija Amerikā” bija publicēta informācija, ka Mirdzas un Hugo Karlsonu testamenta novēlējuma rezultātā Latvijas jauniešu stipendiju krājums papildinājies par 205 tūkstošiem dolāru.
Viss kļūst skaidrāks, ja zinām, ka Mirdza Karlsone ir dzimusi valcēniete Mirdza Ludeka. Precējusies ar Hugo Robertu Karlsonu, latviešu sabiedrībā sauktu par Bobi. Ģimene jau deviņdesmitajos gados centusies materiāli palīdzēt tautiešiem dzimtenē. Bet dažkārt nācies piedzīvot aizvainojumus, piemēram, kad “mīļie radiņi” Mirdzai atbildējuši, ka “makaronus mēs vispār neēdam, bet gaļas konservus izbarojam suņiem”.
Par šo gadījumu es jau savulaik esmu rakstījis mūsu avīzē. Pēc šāda pazemojuma Karlsoni uzturēja sakarus ar Zaļenieku svētdienas skoliņu, sūtot bērniem gan zīmēšanas piederumus, gan našķus. Un dāsnos cilvēkus priecēja patiesi kristīgā garā audzināto bērnu pateicības vēstules un sīkas dāvaniņas. Cik zināms, Karlsoni palīdzējuši arī citviet bērnu iestādēm.
Mirdzai aizejot mūžībā, dzīvesbiedrs izpildījis sievas vēlmi un mūža iekrājumus novēlējis Vītolu fondam. Ja tagad kāds mūsu novada jaunietis saņems Vītolu fonda stipendiju, būs pamats domāt, ka tā nākusi no kādreizējās valcēnietes Mirdzas Ludekas dāsnās sirds.
