Ar avīzi varēja nosist gan mušu, gan kopsaimniecības priekšsēdiTikko pārkāpu jaunās darba vietas slieksni, un šīs rindas “Ziemeļlatvijai” ir pirmās, kuras top pie jauna rakstāmgalda ērti iekārtotā un labi izremontētā telpā.
Ar avīzi…
Šādas situācijas allaž rada patīkamu satraukumu, un tas, neapšaubāmi, ir kaut kas nozīmīgāks nekā apņemšanās katrā jaunajā gadā sākt jaunu un labāku dzīvi. Darba telpām, kurās žurnālists pavada vairāk nekā trešo daļu diennakts, ir nepārvērtējama nozīme, un tas atspoguļojas viņa publikācijās.
“Ziemeļlatvijai” šī ir trešā atrašanās vieta pilsētā vismaz vairāk nekā ceturtdaļgadsimta ilgajā laikā, kopš te strādāju. Arī laikraksta nosaukums ir mainījies trīs reizes. Par katru no šiem periodiem atmiņā nogulsnējušies daudzi notikumi.
Lielākoties tie ir tīkami, turklāt lielā mērā veidojuši autora personību. Laikrakstam šajā laikā ir bijuši pieci nopietni redaktori. It kā diezgan daudz, taču tas ir apmēram tikpat, cik mācītāju tik nopietnā institūcijā kā luterāņu baznīca. Dziļajā sociālisma laikā avīze iznāca milzu tirāžā, turklāt maksāja simbolisku cenu, jo bija komunistu partijas īpašums un instruments, no šodienas viedokļa raugoties, melīgai propagandai.
Kā sacīja atraktīvais Plāņu kopsaimniecības direktors Vilis Viļums, ar avīzi var nosist gan mušu, gan kolhoza priekšsēdi. Tagad katrs abonents un “Ziemeļlatvijas” pircējs par avīzi balso ar savu maciņu, tāpēc sagaida no tās kaut ko sev tīkamu un noderīgu. Visiem mīļš nekad nebūsi, taču kopsaucējs ir meklējams, un, iespējams, jaunajā darba vietā parādīsies kādas jaunas vēsmas.
