Esmu pētījis Latvijas sevišķo grūtību cēloņus krīzes pārvarēšanā. Situāciju analīze dažādās jomās, gadījumu studijas, Latvijas un ārzemju ekspertu viedokļu apkopojums, interneta datu analīze un personīgā pieredze ļauj pamatot secinājumus.
Ja būtu jānosauc vienā vārdā Latvijas īpašo grūtību galvenā sakne, tad atslēgas vārds ir korupcija. Uz korupciju kā galveno Latvijas neveiksmju cēloni norāda ārzemju un pašu eksperti.
Saeimas deputāts Jānis Ādamsons, kurš savā laikā kā stingrs iekšlietu ministrs lika trūkties noziedzīgu ienākumu tīkotājiem, TV intervijā skaidri nosauc atbildīgos par korupcijas epidēmisku izplatīšanos Latvijā. Pirmkārt atbildīga Saeima.
Protams, arī tiesu vara, finanšu kontrolieri un citas attiecīgās valsts institūcijas. Tie ir droša un zinoša vīra vārdi kā pērkons dzidrajās priekšvēlēšanu idilliskajās debesīs.
Visā atklātībā korupcijas pirmavotus Latvijā nosauc Jānis Maizītis, bijušais ģenerālprokurors un tagad Valsts prezidenta padomnieks (“Vienotība”, jūlijs, 2011, 5. lpp). Viņš atgādina, ka līdz ar privatizāciju un īpašumu pārdali daudz kas bija atkarīgs no tā, kurā vietā vai amatā atradās kurš cilvēks, kādi likumi un kam par labu tika pieņemti. Sākās nevienlīdzība un cīņa par to, kurš šajā procesā iegūs vairāk. Attiecību noskaidrošanā tika iesaistītas arī tiesībsargājošās iestādes.
Naudas un politikas saplūšana apdraud demokrātiju, rada nevienlīdzību. Kādai sabiedrības daļai ir lielākas iespējas pirkt ārkārtīgi dārgu advokātu pakalpojumus, ietekmēt izmeklēšanu vai aizsargāt sevi. Citai daļai tādas iespējas nav. Tomēr ievērojamais jurists ir pārāk situēts un delikāts, lai piedāvātu risinājumu. Tikai konstatē: “Paies vēl daudzi gadi, līdz izaugs bērnu bērni un tad varbūt šīs problēmas aizmirsīsies.” Uz jautājumu, vai jāgaida un vai nav iespējams šīs problēmas nocirst saknē, atbilde ir: “Jāturpina runāt par šīm lietām.” Turklāt jāievēro valsts un izmeklēšanas noslēpumi.
Jau sen man bijusi neliela darīšana ar plaši pazīstamo politiķi Jāni Jurkānu. Kā Tautas frontes priekšsēdētāja vietnieks ārlietās 1989. gadā viņš Latvijas arāju izlases komandas dalībai Pasaules arāju sacensībās Norvēģijā ar sarkanbaltsarkano karogu izgādāja no ārzemju latviešiem ziedojumu 100 USD.
Pirms dažiem gadiem Jānis Jurkāns saka, ka oligarhi tur valsti pie rīkles savās interesēs. Griboties šaut. Tagad saka citu. Mūsu miljonārus vajagot amnestēt un pārāk nepētīt bagātības izcelsmi. Patiesībā tā pa kluso domā Saeimas vairākums jau gadiem ilgi. Tas skaidri redzams, jo lielo ienākumu sākumdeklarēšanas likumu moka no 2002. gada un atkal tas atzīts tikai konceptuāli, ne likumā. Arī jaunajā koncepcijā tādi caurumi, ka nelegālus miljonus varēs joprojām legalizēt.
Atliek atsaukties uz avotiem, kas vecāki par trīs gadiem, vai uz deklarēšanai nepakļautu personu ziedojumiem. Šiem avotiem izcelsmi neparedz pierādīt. Tieši tas vajadzīgs no nelegāliem avotiem bagātību guvušiem miljonāriem.
Savējie miljonāri dod partijām naudu, iekārto uzņēmumu padomēs ar lielām algām un bez atbildības, dažs maksā “stipendijas”. Kaut kāds puslīdz likumīgs aizsegs arī tiek piemeklēts. Sāksi pārāk tramdīt, šie labumi ies garām. Un tā Jānis Jurkāns met pret oligarhiem un korupciju notēmēto plinti krūmos, sit saujā oligarham Aināram Šleseram un startē vēlēšanās viņa partijas galvgalā.
Man personīgi Ainārs Šlesers pat simpātisks. Censonis. Bija pārāk lecīgs iepriekšējās vēlēšanās, bet drosmīgas, oriģinālas biznesa idejas un darbi viņam ir. Arī Jurkāns jauks vecais zēns, pietiekami āķīgs un ārlietu ministrs bijis gana labs. Bet korupcija nav veiksmes pavadonis civilizētā politikā.
Korupcijas apkarošanai darbos, ne tikai vārdos, Saeimai būtu jāsāk ar attiecīgiem labojumiem likumdošanā un ar likumu ievērošanu no savas puses. Arī tiesu varai un kontroles institūcijām jālabo viss, kam korupcijas piegarša un ar ko atšķiramies no pasaules uz slikto pusi. Uzkrītošākie korupcijas
ietekmes piemēri Latvijā ir:1)lielo ienākumu deklarēšanas likuma vilcināšana Saeimā kopš 2002. gada, nelegālu ienākumu izcelsmes slēpšanas iespēju saglabāšana likumprojekta jaunajā koncepcijā;
2)partijām 2010. gadā 56 % gadījumu nelikumīgi ziedojumi, to neatdošana valsts budžetā (KNAB dati internetā);
3) samierināšanās ar valsts izzagšanu privatizācijā un valsts uzņēmumu padomēs;
4) privātbaņķieru bankrota novēršana par valsts naudu, ļoti vāja un pārmērīgi atalgota finanšu kontrole;
5)tiesnešu, finanšu kontrolieru un citu nepakļaušanās vienotai algu sistēmai, nepamatoti lielas algas;
6)valsts pensiju un milzīgu pabalstu maksāšana ļoti bagātiem, pārmērīgu pensiju aprēķināšana pēc īstermiņa nodokļa iemaksām par ārkārtīgām un fiktīvām algām, vecāko pensionāru diskriminācija ar īpašu koeficientu aprēķina formulā;
7)bagāto nespiešana uz progresīviem nodokļiem;
8)netaisnīgā labumu sadale iedzīvotājiem Eiropā (augstākais Džini koeficients);
9)kredītsaistību neievērošana, izvirzot un paturot ietekmīgos amatos, kas palielina korupcijas risku;
10) oficiālajiem ienākumiem neatbilstoša grezna dzīvesveida kā korupcijas pazīmes bezkontrole;
11) advokātu pakalpojumu nesamērīga dārdzība un nevienlīdzīga pieejamība;
12) nacionālās bagātības aizpludināšana uz ārzemēm, ieskaitot Latvijā gūtu ienākumu slēpšanu.
Uz šo korupcijas sakņu izciršanu pēc labākās sirdsapziņas, pakārtojot savas un sponsoru intereses visas sabiedrības vajadzībām, būtu jātiecas Saeimai, valdībai, tiesu varai, kontroles institūcijām. Jādara, ne tikai jārunā, lai Latvija nepazaudētu nākotnes izredzes.
