Nupat, iznesot atkritumu maisu, ievēroju, ka miskastē izmestas vairākas šļirces. Arī pats neesmu bez vainas. Pērn sakrāju veselu kaudzi ar izlietotām šļircēm un centos uzzināt par to utilizācijas iespējām. Kurš gan bērnībā nav gribējis…
Saprotami, ka šo plastmasas izstrādājumu nokļūšana bērnu rokās var būt itin bīstama – pastāv iespēja inficēties ar visdažādākajām slimībām, tostarp dzīvībai bīstamām, piemēram, B vai C hepatīta vīrusu. Īpaši nepasargāti ir bērni, kas katru atrastu priekšmetu vēlas aplūkot. Turklāt šļirces bērniem vienmēr ir bijušas interesantas, jo kurš gan bērnībā nav gribējis spēlēties dakteros. Un, ja vēl tik brīvi ir pieejamas īstas šļirču adatas. Pietiek, ja cilvēkam ir kāda neliela skrambiņa vai viņš nejauši saduras ar tādu atrastu adatu.
Katrs diabētiķis gadā izlieto ļoti daudz šļirču. Latvijā tādu ir tūkstoši. Kur nu vēl visi pārējie daudzu slimību skartie pacienti, kuri katru dienu savas dzīvības uzturēšanai spiesti sev injicēt dažādas zāles.
Ģimenes ārstam ir aplami uzdot jautājumu, kur likt izlietotās šļirces. Vienīgais komentārs parasti ir: “Interesants jautājums.” Visām ārstniecības iestādēm un ģimenes ārstiem ir līgums ar attiecīgiem kantoriem, kuri nodrošina īpašo medicīnisko atkritumu utilizāciju. Ko darīt privātpersonām? Diemžēl neko. Jau vairākkārt medijos ir pavīdējušas ziņas, ka medicīniskos atkritumus un vecas zāles savāks vietējās aptiekas. Tas joprojām ir vēlmju līmenī.
Grūti saprast, kāpēc privileģētā stāvoklī ir narkomāni. Lai mazinātu inficēšanās risku ar HIV un citām slimībām, Rīgā pērn savākti un apmainīti vairāk nekā 80 000 šļirču.
