Atceros, mani vecāki pēc garas darba dienas āva gumijas zābakus un gāja uz kūti apkopt vairākas cūkas un buļļus.
Atceros, mani vecāki pēc garas darba dienas āva gumijas zābakus un gāja uz kūti apkopt vairākas cūkas un buļļus.
Cerams, ka Beverīnas novadā dibinātā biedrība “Glābsim Latvijas laukus” kādai laukos dzīvojošai ģimenei palīdzēs sapurināties sākt domāt par savas iztikas nopelnīšanu. Tās aktīvisti nolēmuši pašreizējiem sociālo pabalstu lūdzējiem sniegt palīdzīgu roku un padomu, lai tie sāktu turēt lopiņus vai apstrādāt zemīti.
Nav taču vairs nekāds noslēpums, ka dažam labam lauciniekam, kuram ir iespējas saimniekot savā kūtiņā vai piemājas zemes pleķītī, vieglāk ir aiziet uz pagasta pārvaldi, saņemt trūcīgās personas izziņu un dzīvot cepuri kuldams. Jautāsiet, kāda cepures kulšana ar trūcīgā zīmogu uz pieres, nemokot sevi ar darbu.
Nav pat vajadzīgas īpašas matemātikas zināšanas, lai varētu sarēķināt, cik, piemēram, naudiskā izteiksmē iespējams saņemt garantēto iztikas minimumu ģimenei, kurā aug divi nepilngadīgi bērni un abi vecāki ir bez darba, ja zināms, ka bērnam pienākas 45 lati, bet pieaugušam – 40 lati mēnesī. Dažs labs strādnieks, kuram noteikta minimālā darba alga un darba devējs godprātīgi valstij nomaksā visus nodokļus, nopelna mazāk nekā pabalstu saņēmēji.
Diemžēl tāda ir realitāte, kas nu galīgi neveicina cilvēku sarosīšanos un vēlmi beidzot sākt kaut ko pašam darīt, kaut vai ģimenes vajadzībām izaudzēt kartupeļus, nobarot trušus vai turēt vistas. Protams, ir arī objektīvi iemesli, kas liedz sākt saimniekošanu, bet gribas atgādināt, ka zem guļoša akmens tik tiešām ūdens netek.
Akmeņi ir sākuši kustēties, ir tikai pašiem jāgrib un jāvar pārvarēt gadu gadiem krātais bezcerīgums un apātija.
