Latvieši bez dziesmas nav iedomājami. Dziesmas, kuras tagad zinām kā tautas dziesmas, senlaikos mūsu senčiem palīdzēja izturēt vācu muižnieku jūgu, dziesma bija mūsu karogs un ierocis Atmodas dienās. Šie svētki ir tautas celts piemineklis…
Tādēļ mums ir Dziesmu svētki. Savā ziņā šie svētki ir pašas latviešu tautas celts piemineklis savai identitātei, garīgumam un stiprumam.
Nesen biju Zvārtavas pusē, kur kāda sirma kundze atcerējās, kā uz Dziesmu svētkiem braukusi pēc kara. Tās bija siltas atmiņas. Līdzīgi tās sevi glabā arī citi kādreizējie svētku dalībnieki.
Tas nozīmē, ka šie svētki ir mūsu mentalitātes sastāvdaļa. Vai valsts to saprot? Diemžēl izskatās, ka šo ievērojamo pasākumu grib nodalīt no tautas un uzpūst par varenu šovu ārpus tās. Valsts izgrūž lielu naudu svētku fanfaru iespaidīgumam, bet ikdienā pašdarbības kolektīvu kļūst mazāk, jo nav vajadzīgā atbalsta kultūrai.
Savukārt svētkiem Kultūras ministrija rezervē vairāk nekā 11000 vietu it kā koru dalībniekiem. Nule internetā kāda bijusī svētku dalībniece koriste apgalvo, ka viņai nav izdevies dabūt biļeti uz koncertiem, turklāt, cik viņa apjautājusies pazīstamiem svētku dalībniekiem, neviens rezervētu biļeti neesot saņēmis, dažiem koriem piesūtīti tikai kādi pieci ielūgumi.
Presē var lasīt, ka liels skaits vietu rezervēts ministrijām. Savukārt tā saucamie reņģēdāji biļetes var pirkt no spekulantiem par pasakainu cenu. Likums visžēlīgi to pieļaujot.
Jājautā, kas ar mums notiek, ja jau sākam veikt spekulācijas ap svētkiem, kuros atttīrām dvēseli? Jācer, ka visu nepatīkamo nomāks mūsu pašu dziedātā dziesma, jo tās spēku zinām jau no Atmodas.
