Sākās viss ar čurāšanu pie Brīvības pieminekļa un turpinās ar policista piekaušanu un ālēšanos rīdzinieku acu priekšā. Par tik lielu tiesnešu lojalitāti pārsteigts bija pat iekšlietu ministrs
Sākās viss ar čurāšanu pie Brīvības…
Šobrīd jau jebkuram Latvijas pilsonim, izlasot šīs rindas, ir skaidrs, ka runa ir par dažu ārzemnieku necienīgu rīcību mūsu galvaspilsētā.
Pirms laika sākās runas par bargāku sodu ieviešanu čurātājiem pie minētā pieminekļa, bet neko daudz stingrāki tie nekļuva. Tiem, kuri te ierodas izdzerties un prieka mājas apmeklēt, ir vienalga, vai soda naudā jāmaksā 100 vai 200 latu.
Gluži nesen nesodāmības apziņa iereibušiem britiem ļāva piekaut pašvaldības policistu Vecrīgā. Un ko neteiksi – šo pārliecību par nesodāmību viņiem palīdzēja nostiprināt mūsu pašu likumsargi, nepiemērojot arestu, kaut vardarbība pret policistu ir smags un krimināli sodāms noziegums.
Par šādu mūsu tiesnešu lojalitāti izbrīnu neslēpa pat iekšlietu ministrs. Izskatās, ka mūsu sabiedrībā respekts pret lielākām valstīm ir saglabājies vēl no tiem laikiem, kad bijām zem Maskavas zābaka. Ja tu esi no attīstītākas un pasaules mērogā ievērojamākas valsts, tad tavs noziegums nekas briesmīgs nav.
Pietiks, ja pakratīsim pirkstu un palūgsim kādu naudas summu, ko arī, cita starpā, vainīgie nemaz negrasās maksāt. Viņiem uzspļaut mūsu prasībām, jo tāpat neviens traci necels. Tādu pārliecību ārzemniekiem dod pieredze.
Gandrīz mūžību vajadzēja, līdz likumsargi izdomāja saukt pie atbildības zviedru, kurš Latvijā sabrauca cilvēku. Ja būsim mīkstie, mums turpinās spļaut virsū. Protams, arī čurāt.
Kamēr pašiem nebūs pašlepnuma, tikmēr valsts prestižu pasaules acīs neizdosies celt ar mirdzošu jātnieku rotu.
