Aizlido ne tikai gājputni, bet arī cilvēkiSestdien aprit 17 gadu kopš militārā puča Maskavā, kad pie varas gribēja tikt visreakcionārākie kompartijas spēki.
Aizlido ne tikai gājputni, bet arī cilvēki
Sestdien aprit 17 gadu kopš militārā…
Latvija, Lietuva , Igaunija steidzās pasludināt, ka ir atjaunojušas neatkarību. Pučs izgāzās, bet cik daudz pārdzīvojumu tas radīja. Visi neatkarību mīlošie latvieši to dienu izjūtas nekad neaizmirsīs.
Bija bailes visu zaudēt, bet bija arī cerība, ka ļaunums neuzvarēs. Šī cerība mūs nepievīla. Diemžēl šodien daudzi ir vīlušies savos sapņos par brīvību. Esmu ticies ar cilvēkiem, kuri apceļojuši valstis, kas, tāpat kā mēs, 1991. gadā sākušas veidot pašas savu valstiskumu.
Ar rūgtumu sirdī viņi spiesti atzīt, ka pilnīgi visas redzētās zemes tikušas tālāk par Latviju. Jāatzīst, ka arī starp Baltijas valstīm mums dzīves līmenis ir viszemākais. To, ka plaisa starp varu un tautu arvien palielinās, apliecina arī šomēnes divi rīkotie referendumi.
Tie radušies vien tādēļ, ka nav sakritis varas un lielas daļas tautas viedoklis. Vai brīvība mums kļuvusi par nastu, ko nevaram panest? Ja tā, tad kādēļ tikai mums tā ir nasta? Tie ir jautājumi, uz kuriem vajadzētu atbildēt.
Tādas skumjas domas ienāca prātā, vērojot, kā dzērves pamazām sāk pulcēties, lai pēc laika aizlidotu uz siltajām zemēm. Pēdējos gadus no Latvijas aizlido ne tikai gājputni, bet arī cilvēki, turklāt daudzi no viņiem, atšķirībā no ceļotājputniem, vairs neatgriežas.
Viņi vairs necer atrast atbildi uz iepriekš minētajiem jautājumiem. Valdības vīri saka, ka tā ir dabiska parādība, jo dzelzs priekškars ir kritis un katrs var braukt, kur viņam izdevīgāk. Tikai kurš pateiks, kādēļ Latvijā nav izdevīgāk?
