Cietumsods ir cīņa ar sekāmNacionālboļševiki pieprasa no cietumsoda atbrīvot lielu daļu ieslodzīto, savukārt Saeimas opozīcija pārmet koalīcijai nepārdomātu likumu izstrādāšanu, kas ļauj sevišķi bīstamus noziedzniekus atbrīvot pirms…
Visam pa vidu uz sabiedriskās skatuves parādās Ivars Grantiņš, kuru policija tur aizdomās par trim slepkavībām. Vēl var pieminēt kažokādu un juvelierveikalu aplaupīšanas vilni.
Tāda lielos vilcienos ir pēdējo dienu kriminālā mozaīka. Drūma. Nacionālboļševiki, šķiet, šo laiku grib padarīt vēl drūmāku. Ja tiešām notiktu neiespējamais un viņu prasību izpildītu, tad uz Latvijas deviņdesmitgadi noziedzīgā pasaule saņemtu ievērojamu papildinājumu, un tas palielinātu draudus sabiedriskajai drošībai.
Domājams, ka tieši tāds ir iecerētais nacionālboļševiku dāvinājums Latvijas jubilejai. Viņi gan apgalvo, ka tas būtu žēlastības apliecinājums. Pēdējais sarkanais mohikānis Latvijā Alfrēds Rubiks šo rīcību aizstāv, paziņojot, ka cietums nepāraudzina cilvēku. Tam daļēji var piekrist, bet risinājums nav noziedznieku atbrīvošana.
Cietumsods ir cīņa ar sekām, bet, ja pat ar tām nekaro, tad tādēļ jau noziedzība nezudīs. Turklāt, kā rāda Grantiņa nodarītais un pedofilu kā sugas vairošanās, pieaug arvien perversāku noziegumu skaits. Te cietumi tiešām nelīdz, jo tas ir rādītājs, ka pati sabiedrība kļūst arvien slimāka.
Vēl pērn notika spraigas diskusijas par kristīgās mācības ieviešanu skolās. Varbūt pietiks apšaubīt Dieva Vārda spēku un diskutēt, bet tā vietā to ieviest. Pagaidām jaunatne neapbruņota atrodas šausmeņu, grāvēju un interneta sārņu ielenkumā.
