Premjers Ivars Godmanis ir paziņojis, ka algu politikā līdzšinējā prakse vairs nevar turpināties, jo pēdējos gados bijis straujš algu kāpums, bet pretim tam neesot bijusi līdzvērtīga darba produktivitāte. Premjers Ivars Godmanis ir…
Grūti piekrist, ka straujš algu kāpums ir pāris gadu laikā minimālās algas pacēlums no 90 līdz 160 latiem. Lai apliecinātu, ka samaksa par darbu ievērojami pieaugusi, jāzina, cik liela ir inflācija.
Sabiedriskajā dzīvē redzamie procesi liek domāt, ka algas aprij cenu kāpums. Ir samazinājusies iedzīvotāju pirktspēja, eksperti secinājuši, ka iedzīvotāji veikalos lielākoties pārtikas preces izvēlas nevis pēc to kvalitātes, bet pērk lētākos produktus, kas nav tie ieteicamākie veselīgam uzturam.
Sarucis ir nepārtikas preču apgrozījums. Turklāt pats premjers nespēja izskaidrot, kādēļ daži produkti Eiropas attīstītākajās valstīs ir mazliet lētāki kā Latvijā, kaut eiropiešu algas lielākas. Straujš algu kāpums būtu tad, ja tas ļautu palielināt iepirkumu grozu un jūtami celtu cilvēku rocību.
Diemžēl dzīvē notiek pretējais. Zinu vairākus valcēniešus, kuri tuvākā un tālākā apkārtnē, neatrazdami pastāvīgu darbu ar algu vismaz virs 200 latiem, atmet meklējumiem ar roku un aizbrauc uz ārzemēm, lai vairāk nopelnītu iztikai.
Kāds gan var būt darba ražīgums un produktivitāte, ja visu laiku jādomā, kā savilkt galus?
Strauju algu palielinājumu Latvijā paši sev var nodrošināt tikai Saeimas deputāti, par to nobalsojot. Ievērojams algu kāpums ir ministrijās un augstākajās pārvaldes institūcijās. Kur tad viņu darba produktivitāte, ja valsts novesta līdz krīzei?
