Šonedēļ masu medijos mani visvairāk pārsteidza ziņa, ka mācītājs un profesors Juris Cālītis ierosina katoļiem un luterāņiem apvienoties vienā konfesijā.Šonedēļ masu medijos mani visvairāk pārsteidza ziņa, ka mācītājs un profesors Juris…J. Cālītis savu ieteikumu pamato ar to, ka Latvijā tikpat kā ir izzudušas atšķirības starp Romas katoļu un evaņģēliski luterisko baznīcu. Ļoti cienot profesora erudīciju un godaprātu, šajā jautājumā tomēr negribu piekrist. Līdzība ir tikai ārēja. Ja notiktu, kā ierosina J. Cālītis, Romas katoļu baznīca būtu vismaz soli spērusi tuvāk sensenā sapņa par pasaules kundzību reliģijā atjaunošanu. Politiku ar šādu mērķi pāvestība īsteno jau daudzus gadus. Tagad gan Vatikāns nesauc uz Krusta kariem, bet aicina, ka vajag apvienoties un kopīgi cīnīties par dvēseļu glābšanu.
Būtiska ir vēl zīmīga pretruna starp abām konfesijām. Savulaik Mārtiņš Luters, atrodot sev daudzus piekritējus, norobežojās no Romas tādēļ, lai ievērotu tikai to, ko noteicis pats Dievs un ko Viņa inspirēti cilvēki ierakstījuši Bībelē. Dieva Vārds neparedz ne Marijas godināšanu, ne relikviju pielūgšanu, ne pāvesta kā Dieva vietnieka iecelšanu uz zemes. Bībelē nav arī ne vārda par Marijas debesbraukšanu. Turklāt katolicisms ignorē vienu no galvenajiem Dieva uzdevumiem – ievērot sabatu. Mazajā katķismā tas nav pat pieminēts. Ir jāizvēlas, vai ticēt Dievam vai cilvēku likumiem zem reliģijas karoga. Jāņa Atklāsmes grāmatā skaidri noteikts, ka nolādēts tas, kurš no Vārda aizvirzās pa labi vai kreisi.
