Diskusijas par formas tērpiem skolās. Tos atkal grib ieviest skolās.
Diskusijas par formas tērpiem skolās. Tos atkal grib ieviest skolās.Savulaik izglītības vadošie darbinieki šādu iespēju jau apsprieda, bet ar to arī viss beidzās. Formas tērpu aizstāvji uzskatīja, ka vienādi tērpi nonivelēs atšķirību starp materiāli labi situētiem bērniem un skolēniem no maznodrošinātu vecāku ģimenēm.
Ministrijas darbinieki gan uzsver, ka formas tērpus nevienam nedrīkst uzspiest. To valkāšanā jābūtot pilnīgi brīvai izvēlei. Tādā gadījumā gan nav īpašas jēgas lemt par vienāda apģērba ieviešanu, jo var gandrīz droši apgalvot, ka visi neizšķirsies par formas tērpa iegādi un valkāšanu skolā. Ir pareizs teiciens, ka visi nekad nebūs apmierināti un visi nekad vienādi nedomās. To var droši attiecināt arī uz šo iecerēto pasākumu. Kopš skolās vairs neprasa valkāt formas tērpus, ir pagājuši daudzi gadi, var pat teikt, ka ir nomainījušās vairākas skolēnu paaudzes. Tas ir pārlieku ilgs laiks, lai pusaudzim varētu tā mierīgi paziņot – ar rītdienu vai ar nākamo mācību gadu tev būs jāvelk uzvalks vai kleita, kas paredzēts skolēniem. Ne nu viņš to uzvilks, nekā. Rezultātu gan nebūs arī tad, ja formas tērpi būtu obligāti jāvalkā. Kopš neatkarības atjaunošanas ir mainījusies jauniešu psiholoģija, kā arī attieksme pašiem pret sevi. Viņos pašapziņa ir daudz augstāka nekā mūsu paaudzei, kura skolas gados bija pakļauta stingrai disciplīnai. Toreiz mums neko neprasīja, tik pateica, ka jābūt, un viss. Pelēkos uzvalciņos visi jutāmies kā skrūvītes lielā mehānismā – bez sava es un iespējām apliecināt savu personību. Uzspiešana radīja pretestību, un mēs atbildējām ar puķainiem krekliem un biksēm ar paplatinātiem galiem. Nelīdzēja ne piedraudēšana ar sūtīšanu pie direktora, ne vecāku izsaukšana uz skolu. Šodien jaunieši ir kļuvuši daudz drošāki un, jāatzīst, vēl spītīgāki, aizstāvot savas vēlmes. Daļēji to var izskaidrot ar demokrātiju, kas tagad iedzīvināta sabiedrībā. Ja kāds no mūsdienu pusaudžiem pēkšņi brīnumainā kārtā nokļūtu 60 vai 70 gadu skolas solā, viņš būtu tik nepatīkami pārsteigts, ka, iespējams, nekavējoties atstātu mācību iestādi, lai tur vairs neatgrieztos.
Tas nu tā. Taču, ja runājam nopietni, jaunieši daudzus gadus ir pieraduši savu “es” izteikt arī apģērbā un šo ieradumu diezin vai izdosies nomākt ar formas tērpu ieviešanu. Kritiku neiztur arī apgalvojums, ka tā varēs novērst materiālo nevienlīdzību. Ir pieredzēts, ka mammas lietotu apģērbu veikalos spēj izvēlēties tik labas drēbes, ka viņu bērni izskatās vienkārši lieliski. Domāju, ka Izglītības ministrijā sākušās diskusijas ir tikai kārtējā parunāšana par tēmu – formas tērpi. Protams, ja zem pārrunām apakšā nav kaut kādi zemūdens akmeņi. Aizdomas ir, jo tikpat pēkšņi kā uzvirmoja šīs runas, parādījās arī trikotāžas kombināta “Ogres trikotāža” ieinteresētība. Uzņēmums jau ir piedāvājis apmierināt vajadzību pēc formas tērpiem, atsaucoties uz savu labo reputāciju, šujot šādus tērpus Dānijai un citām valstīm. Protams, ir valstis, kur atsevišķās mācību iestādēs ir ieviesti formas tērpi, taču tās lielākoties ir elitāras skolas ar speciāliem novirzieniem. Nav jāskaidro, ka tur nu formas tērpi nav ieviesti tādēļ, lai likvidētu atšķirību starp dažādi situētiem jauniešiem, bet lai tā būtu savā ziņā skolas reklāmas zīme. Tātad par santīmiem tāds formas tērps nav nopērkams.
Ieviest vienotu apģērbu skolās, lai visi būtu vienādi un nevarētu noteikt, kurš bagāts, kurš nabags, var saukt par vēsturisku atavismu, jo arvien vairāk mūsdienu jaunieši cilvēku vērtē pēc tā, kas viņš pats ir un ko spēj.
