Tie bija gadi, kad lielajā Padomju valstī nomainījās augstākā vadība. Ņikitas Hruščova vietā stājās Leonīds Brežņevs. Latvijā par kompartijas līderi kļuva Arvīds Pelše . Gustava Janovska darbu Smiltenē, ministrijā novērtēja ļoti atzinīgi…
Ja valstī vadības maiņas ievadīja t.s. stagnācijas sākumu un atklātības perioda beigas, tad abos ceļu būves uzņēmumos vadības maiņa bija veiksmīga un ietekmēja to tālāko attīstību.
Andris Veiss no 1959. gada strādāja par darbu vadītāju un viņa vadībā tika uzbūvēti pirmie nozīmīgie „astoto” objekti. Tolaik bez iemesla 27 gadu vecumā par liela uzņēmuma vadītāju neiecēla. Šis fakts ir apliecinājums Andra darba prasmei, darba spējām un organizatora iemaņām.
Ja 20. gadsimta sākumā Smiltenes attīstībā un uzplaukumā lieli nopelni bija firstam Līvenam , tad tā paša gadsimta 60-70 gados tāda personība bija Andris Veiss. Viņš ļoti veiksmīgi vadīja un organizēja ikdienas darbus, bet viņa domas nepārtraukti bija aizņemtas ar nākotnes projektiem.
Atceros savu pirmo tikšanos ar A.Veisu 1972. gada septembrī. Pēc Veisa uzaicinājuma kopā ar ģimeni bijām atbraukuši apskatīt Smilteni un ”astotos”, kā savu iespējamo nākošo dzīves un darba vietu. Viņš mums parādīja uzņēmumu un Smilteni, iepazīstinot ar saviem nākotnes projektiem. Toreiz neticēju, ka tiešām tas viss kādreiz kļūs par īstenību.
Asfaltbetona rūpnīcas Cēsu un Smiltenes apkaimē, jauna ražošanas bāze ārpus Smiltenes centra, katlu māja, kura apgādās ar siltuma enerģiju visu Smilteni, daudzdzīvokļu mājas Kalna, Pils, Abulas un Rīgas ielās, atpūtas un sporta kompleksi pie Tepera un Lizdoles ezeriem, vasarnīca Salacgrīvā, un profesionāli tehniskā skola Smiltenē- tā ir tikai daļa no viņa iecerētājiem un realizētajiem projektiem.
Vienīgi daudzstāvu garāža, kurai septiņdesmitos gados bija izstrādāts projekts Valkas un Strenču ceļu krustojumā, palika neizbūvēta.
Lai visu to realizētu bija nepieciešamas lielas „ caursišanas” spējas. Bija jāpierāda ministrijā, rajonā, Valsts plānā projektu nepieciešamība un ekonomiskais pamatojums, jāpanāk to iekļaušana attiecīgos plānos un nodrošinājums ar finansējumu un fondētiem materiāliem.
Materiāli bija lielākā problēma un to sagādei tika pielietoti gan likumīgi, gan mazāk likumīgi paņēmieni. Bija nepieciešama uzņēmuma vadītāja izdoma, risks un atbildība. 8.CBR vadībai netrūka uzņēmības, arī augstākstāvošā organizācija atbalstīja Smiltenes attīstību, jo vēlējās, lai viena pilsēta ir kā bāze dažādu pasākumu organizēšanai. Labi strādāja un attīstījās arī 7.CRBP un Smilteni visā republikā sāka dēvēt par „Ceļinieku galvaspilsētu”.
